Pārdesmit gadus ilgais laikaposms, kopš tā saukto nulles deklarāciju pirmo projektu rašanās, jau vien uzskatāmi liecina, ka Latvijas pēcatmodas varas elite, vismaz tās lielākā daļa, neraujas realizēt šo projektu, lai censtos novilkt robežsvītru pēc sākotnējā kapitāla uzkrāšanas laikiem. Laiks tomēr neļauj šo projektu aizslaucīt vēstures mēslainē kā nokavētu un nelietderīgu. Nodokļu (ne)iekasēšanas prakse rāda, ka, vismaz nekaunīgākajiem un juridiskajos līkločos izglītotajiem, vēl arvien atskaites punkta trūkums ļaut līdzekļu izcelsmes skaidrojumos piesaukt visfantastiskākās versijas no padomjlaikiem. Tāpēc pavisam noraidīt deklarāciju ideju nav tik vienkārši. Taču bezrezultatīvi var radīt arī projektus ar nepilnībām, kas ļautu gana plašai daļai gribētāju apiet gana daudzus ierobežojumus.
Kopš valdības otrdienas sēdes atkal uzvirmojusī retorika par to, vai liksim pensionāru simttūkstošiem un zīdaiņu aizbildņiem aizpildīt daudzlappušu deklarācijas, ir pārbagāta ar demagoģiju un bezgala populistiska. Ar puslīdz korektu juridisko tehniku šai problēmai var rast drīzu risinājumu, turklāt abu it kā pretimstāvošo pušu viedokļu vidusceļa formā – kam kādas deklarāciju formas sūtīt, bet kam nedeklarēšanās tiek tiesiski "ieskaitīta" kā attiecīgas vērtības īpašumu neesamības deklarācija. Vēl jo vairāk to var racionalizēt, pienācīgi izmantojot pēdējā laika informācijas tehnoloģiju iespējas.
Bet galvenais stāsts jau patiesībā ir par ko citu – par to, vai var tapt sistēma un, kas vēl jo svarīgāk, tās turpmāka pārvaldīšana, kura mazinātu atšķirību un vairotu taisnīgus spēles noteikumus starp nodokļus maksājošajiem un tiem, kuri no maksāšanas lielos apmēros izvairās.
Situācija, kad šobrīd nu jau faktiski bezstrīdus tiek teikts, ka šī deklarēšana būs līdzšinējo nodokļu nemaksāšanas totāla amnestija, protams, taisnīguma sajūtu nevairo. Vēl jo vairāk, ja arvien vēl aktuāls ir skaidras naudas kontroles jautājums. Sākotnēji bija iecerēts, ka deklarētie uzkrājumi tiks aplikti ar nodevu. Tagad atlicis plāns tos tikai materializēt, iemaksājot bankas kontā. Teorētiski jau it kā loģiski – valstī "uz rokām" fiziski nebūs vairāk naudas, nekā tās, ko var iemaksāt. Taču praksē ir varianti – piemēram, var izrādīties, ka uz 31.decembri neskaitāmos uzņēmumos strauji palielinās kases atlikumi un arī kredīti tiek izņemti skaidrā naudā, bet daudzas fiziskās personas šai pat laikā uz vienu dienu nodeklarē uzkrājumus, kuru patiesībā tiem nemaz nav.
Protams, tas nav realizējams neierobežotos apjomos, tomēr, vismaz desmitos, ja ne simtos miljonu. Pat ja par to kā par aizdomīgiem darījumiem ziņotu naudas atmazgāšanas kontroles dienestam, tas tiktu pārpludināts un izsekot naudas plūsmu vienlaikus visur valstī fiziski nebūtu iespējams. Turīgākie ar šo iegūtu vēl papildus indulgenci nodokļu apiešanai tuvākajā nākotnē, iepretim tiem, kuriem šādas shēmas nebūs pieejamas. Un tas vairs nebūtu nekāds nulles punkts.
Līdzās sākotnējai deklarēšanai, protams, ne mazāka nozīme ir tam, kā pēc tam notiks kontrole un administrēšana. Līdz ar to šobrīd, saasinoties uzmanībai uz deklarēšanu, tam vajadzētu nevis mazināt, bet vairot uzmanību arī par to, pēc kādiem principiem būtu jāstrādā ieņēmumu dienestam, nosakot to, kurus kontrolēs un pēc kādiem kritērijiem ieņēmumus atzīs par legāliem vai ar izvirzīs pretenzijas.
Un, visbeidzot. Sākumdeklarēšanas jēgu nevar nesaistīt ar kopējo kapitāla plūsmu un nodokļu sistēmu. Skaidrs, ka globālas nodokļu optimizēšanas iespējas ārzonās Latvija nevar lokāli atcelt, taču robežai jābūt tur, lai, darbojoties Latvijā, kapitāls gan no privātpersonas kabatas, gan no juridiskas personas ārzonā būtu samērīgi un līdzvērtīgi kontrolēts un aplikts ar nodokļiem. Pretējā gadījumā sākumdeklarēšana var vēl tikai veicināt kapitāla slēpšanu, lai kāda amnestija nenotiktu. Attiecībā uz beznodokļu zonām, tās, kā zināms, nav jāmeklē tikai aiz robežas. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta provizoriskiem aprēķiniem, ik gadu valstī fiziskām personām ir vairāk nekā pusmiljardu latu lieli ieņēmumi, kuri likumīgi netiek aplikti ar nodokli. Galvenokārt, protams, ir runa par nekustamā īpašuma darījumiem. Skaidrs, ka tie vairs sen nav atsevišķu personisko mājokļu darījumi, bet biznesa veids. Ja tāda situācija saglabājas, tad runāt par ienākumu kontroles pilnveidošanu, ar dajebkādām sākumdeklarācijām un dajebkādu nodokļu administrēšanu, nav diez ko nopietni.
Valdībai te ir, par ko atbildēt. Jo savā deklarācijā tā skaidri un gaiši ir paziņojusi: "Iedzīvināsim efektīvu mehānismu fizisko personu ienākumu kontrolei, pamatojoties uz iedzīvotāju ienākumu sākumdeklarācijām".