26.novembra debatēs „Kas notiek Latvijā?” gan Saeimas pozīcijas, gan opozīcijas deputāti definēja savu partiju pozīcijas attiecībā uz to, kādam ir jābūt referenduma kvorumam, lai tajā dotu tiesības tautai atlaist Saeimu. Partijas „Jaunais laiks” deputāte Solvita Āboltiņa atgādināja, ka pēc referenduma 2.augustā visu partiju pārstāvji minējuši, ka izejas punktam ir jābūt konkrēto Saeimu ievēlējušo cilvēku skaitam. Viņa kā pēdējo kompromisa robežu, kam opozīcijas partijas būtu gatavas piekrist, nosauca divas trešdaļas iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos skaita jeb apmēram 599 tūkstošus vēlētāju. „Tēvzemei un brīvībai” / LNNK deputāts Dzintars Rasnačs pauda partijas pozīciju vispār atturēties no jebkādu grozījumu izdarīšanas Satversmē, „kamēr tas nav ļoti, ļoti rūpīgi izvērtēts”, savukārt cits pozīcijas deputāts – Ingmārs Līdaka no Zaļo un Zemnieku savienības – pauda viedokli, ka vajadzētu izteikties pusei no balsstiesīgajiem, lai Saeimu atlaistu. Valērijs Agešins no „Saskaņas centra” apliecināja, ka apvienība atbalsta apmēram 450 tūkstošu vēlētāju tiesības atlaist Saeimu, bet ir gatava piekrist arī kompromisam par divām trešdaļām Saeimu ievēlējušo. Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis un Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits skaidroja, kāpēc jēdzienu „balsstiesīgie” nav pamata saistīt ar Saeimas atlaišanas jautājumu, un argumentēja, kāpēc puse no balsstiesīgajiem ir pārāk augsts kvoruma slieksnis. Kā pretargumentu tam Juridiskās komisijas priekšsēdētāja no Tautas partijas Vineta Muižniece minēja to, ka partija referendumu neuzskata par galveno instrumentu. Viņa neredzēja pamatu šaubīties, ka „pie patiesas krīzes” tauta nobalsos un Saeimu atlaidīs. Bet „Pilsoniskās savienības” deputāte Ilma Čepāne uzsvēra, ka notikušais referendums par Satversmes grozījumiem jau bija patiesa krīze.