Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 09.12.2019.
 

Miljardi par elektrību

Enerģētika

14.06.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Valsts prezidenta ievēlēšana, neapšaubāmi, bijis aktuālākais valsts un sabiedrības notikums pēdējās nedēļās, tā ēnā palikušas citas valsts mēroga tēmas, kas arī būtu pelnījušas pienācīgu sabiedrības līdzdalību un iesaisti. Enerģētikā Latvija tuvojas principiālu lēmumu pieņemšanai, kuri saistās ar visplašāko politekonomisko jautājumu spektru – cenas, vide, drošība. Vakar "Kas notiek Latvijā?" debates parādīja gan viedokļu dažādību, gan šaubīgos jautājumus.

Kamēr premjers viennozīmīgi, arī šonedēļ Rīgā notikušajā Baltijas enerģētikas forumā, pauž atbalstu jaunas Ignalīnas atomelektrostacijas projektam, šaubu par šo projektu arvien vēl ir daudz. Pirmkārt, par Baltijas valstu vienotību īsti pārliecinoši nevar runāt, jo šobrīd Lietuva sāk izvirzīt savus spēles noteikumus, bet Polijas līdzdalība vēl jo vairāk var atstāt Latviju "jaunāko brāļu" lomā. Runa ir ne tikai par akciju paketes lielumu, bet arī par lēmumu pieņemšanas principiem. Uz šāda fona jo īpaši šaubu vērts ir mūsu valstij nepieredzēti lielais ieguldījums vienā projektā, kas šajā gadījumā tiek lēsts vismaz miljarda eiro apjomā. Turklāt, tikko Ekonomikas ministrijā tapušais informatīvais ziņojums "Elektroenerģijas ražošanas jaunu bāzes jaudu ieviešanas varianti" liek secināt, ka daudzkārt par vienu no lētākajiem enerģijas veidiem uzskatītā kodolenerģija patiesībā tāda var arī nebūt.

Ekonomikas resora dokumentā, izvirzot kā potenciālo prioritāti būvēt Kurzemē jaunu spēkstaciju, ko kurinātu ar oglēm un nelielu biomasas piejaukumu, ir prognozēts, ka vairāku veidu jaunās spēkstacijas – ar kodoldegvielu, gāzi un oglēm kurināmās – ražos elektroenerģiju, kuras cena būtu līdzīga, summējot ieguldījumu, ekspluatācijas un kurināmā izmaksas. Taču netiek analizēts, kādi ieguldījumi paredzami vai kādi, gluži otrādi, varbūt nemaz nebūtu lietderīgi Latvijas valstij vai valsts energokompānijai. Tāpat kā netiek precizēts, kāda valsts daļa paredzēta jaunajā ogļu stacijā. Kuras būvniecības izmaksas, citastarp, arī tiek lēstas ap pusmiljardu eiro. Šajā cenā neierēķinot izmešu savākšanas tehnoloģijas, par ko nereti tiek runāts.

Abiem minētajiem projektiem, atomam un oglēm, ir viens būtisks pluss no drošības aspekta – enerģētiskā neatkarība no viena resursu piegādātāja, respektīvi, no Krievijas. Kam ir noteicošā loma cita energoresursa – gāzes piegādēs, kuras būtu izmantojamas, realizējot citu alternatīvu – palielinot elektroenerģijas jaudu potenciālu ar gāzi kurināmās spēkstacijās. Tieši par jaunām gāzes stacijām Latvijas politiskajā virtuvē arvien aktīvāk tiek runāts pēdējos mēnešos, kas sakrīt ar Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu. Tiesa gan, šīs runas diez ko neatbalsta "tēvzemiešus" pārstāvošais ekonomikas ministrs, taču viņa partijai, kā zināms, valdībā nav noteicošā loma.

Uz šī fona vēl viens, trešais alternatīvais virziens saistās ar gan valdībā, gan nevalstiskajā sektorā pārstāvēto "zaļo" nostāju – maksimāli palielināt atjaunojamo un videi visdraudzīgāko resursu izmantošanu, attīstot vēja, biomasas un hidroenerģijas stacijas. Taču tas ir stāsts par vēl vienu izmaksu un cenu pieaugumu – ņemot vērā to, ka šīs enerģijas cena tiek prognozēta visaugstākā, gan nespējot konkretizēt skaitļus, tā palielinās kopējo elektrības cenu. Otra, netieša samaksa būs atbalsts no eirofondiem. Nemaz nerunājot par to, ka vēja parku skaita īpaši straujš pieaugums vai mazo HES paplašināšanās arī būtu diskutabla no kopējās Latvijas ainavas viedokļa.

Rezultātā nonākam Krilova fabulai analogā situācijā – katrs velk uz savu pusi, bet, visu virzienu izmaksas summējot, iznāk miljardi. Skaidrs, ka Latvijas par šādām tēmām politiskos lēmumus neviens nesteidzas pieņemt. Tikmēr laiks iet. Un kavēšanās var likt maksāt vēl dārgāk. Ir acīmredzami, ka atomstacijas projekts pie optimistiskākajām prognozēm varētu realizēties desmit gados, bet nez vai ātrāk. Lai gan šobrīd it kā sāk skanēt mierinošas prognozes, ka elektroenerģijas jaudu deficīts Latvijai nedraud līdz pat 2015.gadam, pietiek pamata arī iebildēm.

Valdībai par šo visu būtu bez kavēšanās, pietiekami atklāti un skaidri jāspriež un jālemj. Sabiedrību, elektrības ražotājus un patērētājus būtu jāņem vērā un viņiem būtu jāpiedalās. Jo mums visiem par to būs jāmaksā.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: