Jāsāk gan ar atrunu, ka pēdējā laikā vienā katlā ir samestas algas gan padomēs, gan valdēs, kas tomēr ir divas atšķirīgas lietas. Valdēs, gan ar atsevišķiem izņēmumiem, tomēr ir ikdienas pilna laika darbs, bet padomes ir uzraugošas institūcijas bez ikdienas darba noslodzes, nereti ar sēdēm pat ne reizi mēnesī. Izpildinstitūcijās būtu jābūt profesionāliem vadītājiem, līdz ar to arī viņu atalgojumam jābūt konkurētspējīgam ar privāto sektoru. No otras puses, vairākos uzņēmumos arī valdes sastāvā pēdējos gados arvien biežāk tiek iekļauti partijām un to līderiem pietuvināti cilvēki, kas liek apšaubīt šo vadītāju izvēles spēles noteikumus. Atšķirīgā statusā šajā kontekstā ir ostu valdes, kas saskaņā ar speciālo likumdošanu gan ir izpildinstitūcijas, tomēr to locekļi, valsts un pašvaldību pārstāvji, neveic ikdienas darbu, to realizē ostu pārvaldes. Kā zināms, ostu valdēs augstas valsts amatpersonas un politiķi saņem četrciparu algas mēnesī, kas rada pamatotas šaubas par interešu konfliktu ar pamatdarbu. Tomēr arī šo jautājumu, lai gan tas publiski piesaukts jau gadiem, politiķi neizvērtē pēc būtības. Taču visplašākais pamats šaubām ir un paliek par valsts uzņēmumu padomēm, par ko ir šī KNL analīze.
Cik viņu ir: pa 11 lielajos uzņēmumos
KNL debatēs finanšu ministrs Atis Slakteris apgalvoja, ka padomju locekļiem „ir ļoti regulētas un zemas algas, es domāju, patiesībā viņu kvalifikācijai bieži vien par zemu”. Patiešām, Ministru kabineta noteikumos ir definēts algu maksimālais apmērs – padomes priekšsēdētājs nedrīkst saņem vairāk nekā 20% no konkrētā uzņēmuma valdes priekšsēdētāja algas, pārējie padomes locekļi – vairāk nekā 15%. Tomēr jāņem vērā, ka lielākajos uzņēmumos valdes priekšsēdētājiem ir maksimālā atļautā alga – 6000 latu, līdz ar to šāda uzņēmuma padomes priekšsēdētājs drīkst saņemt 1200 latus mēnesī, bet padomes locekļi 900 latus mēnesī. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju šos maksimālos algu apmērus maksā valsts akciju sabiedrībās „Latvijas dzelzceļš”, „Latvijas valsts meži”, „Latvijas autoceļu uzturētājs”, „Starptautiskā lidosta „Rīga”” un „Latvenergo”.
Noteikumos ir definēti arī ierobežojumi maksimālajam padomes locekļu skaitam, kas atkarīgs no uzņēmuma lieluma, pieļaujot līdz 11 locekļu lielas padomes. Tik liels padomes sastāvs ir „Latvijas dzelzceļā”, „Latvijas valsts mežos” un „Latvijas autoceļu uzturētājā”.
Uzsākot apkopot dažādos avotos publiski pieejamos datus par valsts uzņēmumu padomju lielumu un atalgojumu, KNL secina, ka, piemēram, sešpadsmit lielo valsts akciju sabiedrību padomes locekļu kopskaits pārsniedz simtu un gada atalgojuma izmaksas pārsniedz miljonu latu. Kopējie skaitļi ir vēl krietni lielāki, jo valsts tiešās pārvaldes iestāžu datu bāzē minētas 24 valsts akciju sabiedrības un 51 valsts SIA. Protams, liela daļa no tām ir salīdzinoši nelielas un mazāk turīgas nekā iepriekš minētās – piemēram, dažādas slimnīcas un teātri, līdz ar to arī padomju locekļu atalgojums ir neliels, tomēr to nez vai var teikt par desmitiem lielāko uzņēmumu.
Ja jāvērtē burtiski, var teikt, ka četrciparu summu mēnešalgā saņem nedaudzi, sešu uzņēmumu padomju priekšsēži – Leonīds Loginovs, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Liepiņš, Andris Bērziņš. Tomēr padomju locekļu, kuru algas ir tuvu tūkstotim, jau ir daudz – vairāki desmiti. Vēl cita aina atklājas, vērtējot, cik daudzi vienlaikus bijuši un ir vairāku valsts uzņēmumu padomju locekļi, paralēli citam darbam.
Kas viņi ir: politizētie darba savienotāji
Kā jau minēts presē, vairākās padomēs vienlaikus strādājot, īpaši iespaidīgi nopelnījuši tēvzemietis Jānis Straume un „LPP/LC” sponsors Dainis Liepiņš. Bet šo sarakstu var ilgi turpināt.
Pašreizējais premjera biroja vadītājs Juris Radzevičs pagājušajā gadā saņēma vienlaikus 10 800 latus par darbu „Latvenergo” padomē un 13 680 latus par darbu „Latvijas Pasta” padomē. Paralēli J.Radzevičs bija arī iekšlietu ministra padomnieks, par to mēnesī saņemot vairāk nekā 1880 latu.
Kādreiz tautpartijietis, tagad „LPP/LC” pārstāvošais Kārlis Greiškalns pagājušajā gadā, darbojoties „Latvijas dzelzceļa”, „Latvijas Loto” un „Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras” padomēs, kopumā tajās nopelnījis teju 14 tūkstošus latu jeb vidēji mēnesī ap 1160 latiem.
Tēvzemietis Andrejs Požarnovs papildus 1250 latiem mēnesī par valdes locekļa darbu „Elektronisko sakaru direkcijā” un dažādiem ienākumiem Rīgas domes uzņēmumos saņēmis 900 latu mēnesī „Latvijas dzelzceļa” padomē.
Latvijas Zemnieku savienības valdes loceklis Roberts Dilba, kas senāk bijis arī zemkopības ministrs, pagājušajā gadā kā „Latvenergo” un „Latvijas valsts mežu” padomes loceklis ik mēnesi vidēji pelnījis 1800 latus, savukārt vairāk nekā 22 tūkstošus latu viņš nopelnījis, būdams „Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu” valdes priekšsēdētājs.
Tautpartijietim Mārim Kaijakam darbs „Valsts nekustamo īpašumu” valdes priekšsēdētāja amatā nav bijis vienīgais – papildus tur nopelnītajiem 68,5 tūkstošiem latu viņš pagājušajā gadā vēl 8633 latus nopelnīja kā „Latvijas gaisa satiksmes” padomes loceklis.
Darbs „Latvijas dzelzceļa” un „Latvijas autoceļu uzturētāja” padomēs Jurim Šmitam no „LPP/LC” pagājušogad vidēji mēnesī deva 1510 latus mēnesī, bet kā iekšlietu ministra padomnieks viņš mēnesī saņēmis vēl 1670 latus.
Nosauktie ir tikai piemēri. KNL debatēs pieminētie pie partijām nepiederošie „Latvenergo”, „Lattelecom” un „Latvijas dzelzceļa” padomju priekšsēži, lai gan nav vienīgie bezpartejiskie, tomēr drīzāk ir izņēmumi – ļoti liela daļa, īpaši lielāko uzņēmumu padomēs, ir nevis attiecīgajās nozarēs strādājošas nepolitiskas personas, bet tieši ar partijām saistīti cilvēki.
Ko viņi dara un ko varētu nedarīt
Padomes uzdevumi, kā uzskaitīts likumā „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”, ir, piemēram, uzraudzīt, lai sabiedrības lietas tiktu kārtotas saskaņā ar likumiem, statūtiem un akcionāra lēmumiem, izskatīt sabiedrības gada pārskatu, pārstāvēt sabiedrību tiesā, sniegt atzinums un ziņojumus. Darbu savienošanas piemēri uzskatāmi liecina, ka šis darbs nav intensīvs. Protams, vajadzīga kvalifikācija un pieredze, taču arī par daudzprofila politikāņu kompetenci dažādās nozarēs vienlaikus varētu šaubīties. Protams, atbildības un neatkarības stiprināšanai nepieciešams adekvāts atalgojums, tomēr tā apjoms, īpaši ņemot vērā padomju locekļu skaitu, arī ir strīdīgs.
Uz Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšlikumu premjeram likvidēt „politiskās” padomes I.Godmaņa atbilde, kas tika sniegta rakstiski pagājušajā nedēļā, ir tikai faktu konstatācija – par to, ka saskaņā ar likumu valsts un pašvaldību akciju sabiedrībām padomes ir obligāti jāveido un tās solidāri atbild par zaudējumiem, ko nodarījušas sabiedrībai. Ne šajā atbildē, ne premjera lēmumā par padomju locekļu algu „iesaldēšanu” nav ne vārda par to, ka padomju locekļu skaitu, izdevumus atalgojumam un personāliju atlases kritērijus varētu mainīt. Līdz ar to izbrīvējot līdzekļus, ko valsts akciju sabiedrības varētu kā lielāku peļņas daļu iemaksāt valsts budžetā vai izmantot, lai radītu uzskatāmāku labumu sabiedrībai.
Padomes locekļu skaits un atalgojums valsts akciju sabiedrībās
Likums „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”