Viena Latvija, viens budžets, neviena taisnība
Premjers paziņojis, ka neapliekamā minimuma palielināšana līdz 100 latiem ir „pēdējais kompromiss”, arodbiedrības atkārto prasības par algām un prāto par protestiem, uzņēmēji daudzina nepieciešamību uzlabot biznesa vidi, valsts kontroliere saglabā iebildes gan par budžeta izveides pieeju, gan atalgojumu sistēmu – šī pretstatu aina, sākoties pēdējai nedēļai pirms valsts budžeta projekta akceptēšanas valdībā, uzskatāmi atklājās vakar „Kas notiek Latvijā?” debatēs. Runa šobrīd ir ne tikai par saturu, bet arī par formu un stilu, kādā notiek budžeta iztirzāšana. Jo budžets nav reklāma, kurā stilam nav nozīmes, bet visu izšķir slāpes.
Turpinot vakar izskanējušo premjera tekstu, vēršoties pie sarunu partneriem un potenciālajiem protestētājiem, - „mēs dzīvojam vienā Latvijā”, jāpiebilst, ka, protams, ir viena un tā pati dzimtene un teritorija, tomēr lielai daļai, visticamāk, tās redzējums ir ļoti atšķirīgs. Līdz ar to arī skatījums uz budžetu ir ļoti atšķirīgs un vienas taisnības nevar būt. Tomēr taisnība un kompromiss – tās ir divas atšķirīgas lietas.
Tādai budžeta projekta veidošanai un publiskai apspriešanai, kāda notiek šoruden, nav precedenta. Protams, ir bijušas gan samazināšanas un krīzes, gan piketi un citi protesti, tomēr tik ļoti liela uzmanība un budžeta vētīšana pa un starp nozarēm un proporcijām, šķiet, nav bijusi. To vajadzētu izmantot, lai publiski apspriestu ne tikai noīsināšanas vai algu palielināšanas resursu versijas, bet kopējus stratēģiskus uzstādījumus valsts budžeta, ekonomikas, sociālajai politikai un vairāku nozaru politikai un tās maiņai. Turklāt, ne tikai attiecībā uz 2009.gada budžeta projektu, bet arī valdības rīcību nākamajā gadā. Protams, kustības šajā virzienā jau notiek, tomēr rezerves vēl ir krietnas. Un tas ir atkarīgs ne tikai no politiķiem, bet arī viņu nevalstiskajiem oponentiem – censties līdzās cīniņiem par skaitļiem un konkrētiem jautājumiem ar valdību panākt konsensu par principiāliem uzstādījumiem, kas sabiedrībai būtu skaidri saprotami, neiedziļinoties garās skaitļu virtenēs. Pat ja skaitļos rezerves ir ierobežotas vai nav tūlītējas, politikas un stratēģijas maiņām rezerves ir. Visās vispārzināmajās jomās – veselībā, izglītībā, ekonomikā un nodokļos, sociālā nodrošinājuma sfērā, reģionālajā attīstībā, tiesiskumā, un tā tālāk. Pretējā gadījumā šī budžeta apspriešana būs un paliks kā ieildzis krīzes menedžments ar sliktu pēcgaršu – vieni neapmierināti, ka piedāvājuši un risinājuši, bet nesadzirdēti, otri neapmierināti, ka prasījuši un arī piedāvājuši, bet noraidīti.
Šajā kontekstā diez ko labi vakar TV studijā neizskatījās, piemēram, publiski īpaši uzskatāmā pozīciju sadursme starp valsts kontrolieri no vienas puses un ministriem un premjeru no otras. Bez ilgtermiņa redzējuma vēl jo kritiskāka kļūst situācija nozarēs, kurās nenotiek varas savulaik solītais algu palielinājums, un, protams, ekonomikā, kura ģenerē to nodokļu bāzi, kas ir resurss gan algām, gan visam pārējam.
Diemžēl pagaidām vēl arvien šajā varas un sabiedrības, valsts un nevalstiska sektora saziņā pamats kritikai ir par demokrātijas neatņemamu sastāvdaļu – atklātumu jeb caurspīdīgumu. Valsts budžeta izvērsti dati, arī informācija par to, ko tieši kur taupīs, publiski vēl arvien nav pieejama. Pat valdības sarunu partneriem nē. Atceroties šī jautājuma aktualizēšanu iepriekšējās „Kas notiek Latvijā?” debatēs, vakar jau pirms raidījuma Finanšu ministrijas pārstāvji izrādīja iniciatīvu un apliecināja, ka pie šī jautājuma tiekot strādāts un izvērstāki, sabiedrībai uzskatāmi vērtējami budžeta materiāli tiekot gatavoti. Gaidīsim. Arī šis aspekts ir ļoti būtisks tests ne tikai budžeta politikas saturam, bet arī formai un stilam.