1) Tev nebūs tikai nākamā gada budžetu tautai priekšā turēt. „Caurums” valsts budžetā ir problēma jau šogad, jaunākie Valsts kases dati liecina, ka jau šobrīd valsts nodokļu ieņēmumi ievērojami atpaliek no šāgada budžetā paredzētā.
Līdz ar to jau šobrīd ir risks gadu noslēgt nevis ar minimālu pārpalikumu, bet ar būtisku deficītu. Tāpēc, spriežot par nākamā gada budžetu, pienāktos steidzami pārvērtēt vēl šāgada taupības iespējas. Tādas arvien ir atrodamas, piemēram, spriežot pēc ikgadējiem valsts resoru palielinātiem tēriņiem decembrī.
2) Tev nebūs budžeta deficīta vārdu nelietīgi valkāt. Pretrunīgās versijas par budžeta deficītu kontekstā ar iepriekšminēto šāgada deficīta problēmu un Latvijas Bankas prasībām par bezdeficīta budžetu ir vāji argumentētas gan politiski, gan ekonomiski.
Valdošās koalīcijas politiķu dažādās versijas par budžeta deficīta apjomu liecina, ka koalīcija ir „aizmirsusi” par vienotu makroekonomisko politiku. Pat 1,85% deficīta versija ir pretrunā ar valdības deklarācijā paredzēto virzību uz bezdeficīta budžetu, turklāt, lai gan skaļi nedefinēta, kuluāros atzīta ir versija, ka šī deficīta robeža paredzēta, lai praksē vieglāk atkāptos līdz 3%. Tikmēr pret Latvijas Bankas argumentētajiem aicinājumiem par bezdeficīta budžetu trūkst tikpat argumentētu valdības iebilžu, kas padara valdības politiku vēl jo apšaubāmāku.
3) Tev būs valsts pārvaldes „svēto” izdevumu apjomu pārskatīt. Lai gan deklarēta taupība, pašreizējā valsts budžeta projektā 2009.gadam tomēr vairāk nekā puse no budžeta izdevumiem ir definēti kā tādi, kas netiek pakļauti 10,67% samazināšanai.
Daļa, protams, ir neskarami, tomēr jautājums paliek, vai dažādu valsts saistību nodrošināšanai un administrēšanai ir vajadzīgi tieši tik lieli izdevumi, cik tie ir, un vai tie nav optimizējami. Par demagoģisku var nosaukt mēģinājumu jēdzienu „atalgojuma politika” reducēt tikai uz algu (ne)palielināšanu. Ņemot vērā datus par to, cik līdzīgus amatus ieņemošiem ierēdņiem ir atšķirīgs atalgojums, cik dažāds darbinieku skaits ir vienāda nosaukuma struktūrās un tamlīdzīgi, pašreizējā atalgojuma sistēma būtu jāpārrevidē, arī salīdzinot dažādu nozaru valsts pārvaldes aparātus un to atalgojuma fondu pieaugumu pēdējos gados kontekstā ar apsaimniekotajiem līdzekļiem un funkcijām. Šai pat kontekstā ir jautājumi par pārvaldes funkciju efektivitāti no tehnoloģiju izmantošanas, pakalpojumu koncentrācijas un tamlīdzīgiem aspektiem.
4) Tev būs godāt tos, kuri nodrošina ilgtspējīgu attīstību. Atalgojuma „apcirpšana” medicīnā, izglītībā un citās nozarēs strādājošajiem ir risks uz budžeta taupības rēķina zaudēt sabiedrības veselību un zināšanas.
Tas gan nenozīmē, ka būtu izpildāmas visas arodbiedrības prasības, tomēr jāvērtē atalgojuma pietiekamība konkrētu uzdevumu izpildei. Iespējams, starp diviem mērķiem – algu palielināšanu un darbavietu saglabāšanu – efektivitātes labad daļēji jāupurē otrais. Taču atalgojuma palielināšanas saistību nepildīšana situācijā, ja ir runa tikai par nedaudz vairāk nekā 170 miljoniem latu iepretim vairāk nekā 4 miljardiem pamatbudžeta izdevumu, ir ļoti apšaubāma pieeja gan no satura, gan formas viedokļa.
5) Tev nebūs nokaut ekonomikas dzīvotspēju un attīstību. Tikai biznesa konkurētspēja gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, neatkarīgi no valsts pārvaldes ekonomijas, var nodrošināt ceļu uz labklājību visā valstī.
Līdz šim ļoti vispārīgi piesauktā ES struktūrfondu izmantošanas pārskatīšana, kā arī nodokļu kontekstā galvenokārt daudzinātie uzņēmumu ienākumu nodokļa atvieglojumi saistībā ar reinvestēto peļņu, kā arī vēl daži citi pasākumi var būt nepietiekami Latvijas ekonomikas turpmākai attīstībai un konkurētspējai. Plašāka un visaptveroša plāna šajā jomā pagaidām nav, lai gan ekonomikas stabilizācijas plāns, ko akceptēja šopavasar, iespējams, jau sāk novecot.
6) Tev nebūs pārkāpt kopējo atbildību pret valsti. Pašreizējā krīzes situācija ir vairāk nekā pietiekams pamats, lai mainītu tā saucamo sociālo dialogu, turklāt, ne tikai starp valdību, arodbiedrībām un darba devēju organizācijām.
Runa ir arī par valdības galvas un viņa koalīcijas politisko „laulību” no vienas puses un politisko opozīciju, kā arī dažādiem nevalstiskajiem lietpratējiem no otras. Protams, absolūts konsenss ir utopija, tomēr pašreiz publiskā polemika, piemēram, starp politiķiem un valsts kontrolieri, atalgojuma pētnieku iebildes pret valdības politiku un tamlīdzīgi signāli neliecina par pilnvērtīgu budžeta analīzes un veidošanas procesu.
7) Tev nebūs zagšanu noliegt. Valdības un tās oponentu retorikā uzskatāmi atšķirīgi ir akcenti par naudas līdzekļu neefektīvu un vēl sliktākos vārdos saucamu administrēšanu.
Pat ja tas nav nosaucams par zagšanu krimināltiesiskā valodā, tad tautas valodā tālu līdz tam nav. Runa ir par abām budžeta pusēm – gan izdevumiem, gan ieņēmumiem. Iepriekšminēto sociālo dialogu var vērst tikai uz kompromisa meklēšanu un budžeta deķīša lāpīšanu, bet var – uz asāku attieksmi par caurumiem, kuru rašanos pirms lāpīšanas var novērst. Tiesa gan, tam vajadzīga abu pušu saturiska agresivitāte, bet līdz šim pašcenzūra, runājot par to, kas notiek, jūtama arī no nevalstiskās puses.
8) Tev nebūs nepatiesi liecināt par budžeta saturu. Jo vairāk tiek runāts, operējot ar simtiem miljonu un vispārīgām tēzēm, kam trūkst konkretizācijas, jo vairāk pamata spekulācijām un lielāka nepieciešamība pēc detalizēta budžeta pieejamības.
Īsi un vienkārši – atklātība. Tas varētu būt galvenais ierocis gan iepriekšminētā zaglīguma novēršanai, gan tam, lai paši nodokļu maksātāji varētu spriest par valsts maka biezumu un vētīt tā izmantošanas efektivitāti. Līdz šim, vārdos piekrītot, darbos politiķi un ierēdņi nepublisko detalizētu valsts budžeta izdevumu pārskatu.
9) Tev nebūs iekārot blēdības un kļūdas ar nodokļiem. Vēl arvien plaši izskan versijas par nesamaksāto nodokļu apjomu un nekonsekventu pieeju nodokļu administrēšanā.
Politiķu publiskajos izteikumos jau izskan versijas, kā Valsts ieņēmumu dienesta darbu mainīt, lai nepieļautu nodokļu parādu „domino principu”. Tomēr, arvien vēl uzskatāmais „aplokšņu algu” īpatsvars, kā arī nodokļu struktūra, ir pietiekams pamats daudz plašāk revidēt gan nodokļu administrēšanas principus, gan pašu nodokļu sistēmu. Par to valdības vadītājs intensīvi runāja vēl šāgada sākumā, taču tagad atkal pieklusis, lai gan nevalstiskais sektors uz to aicina regulāri.
10) Tev būs iekārot arī to, kas ir „savējiem”, bet ne to, kas mums vēl nav. Šībrīža budžeta rēķināšana zināmā mērā ir zīmēšanu ar koku ūdenī, nezinot, kāda nākotnē būs budžeta situācija, taču apzinoties, ka iestāžu vadītāji pret „savējiem”, kā jau pret tuvāko, būs iespējami saudzīgi.
Starp politiķiem, amatpersonām, arodbiedrībām un uzņēmējiem tiek dalīts tas lācis, kas vēl mežā, cerot, ka tas nebūs nikns, bet ar labu kažoku. Reiz jau „iekritām”, kad inflācijas ierobežošanā žēloja „tuvākos”, kad vēl un vēlreiz nebija plāna stingrākiem pasākumiem un notika novēlota ugunsgrēka dzēšana, kad bija jau par vēlu. Ja šodien nespējam prognozēt, tad būtu lietderīgi nevis pārmērīgi spēlēties ar skaitļiem, kā ar to aizrāvies valdības vadītājs, bet savlaicīgi spriest gan par optimistisko, gan arī pesimistisko scenāriju. Paredzot, kāds plāns „B” jeb vēl lielāks taupības režīms tiktu iedarbināts tad, ja būs vēl sliktāk, nekā šobrīd gribas prognozēt.
Prezentācija „Valsts budžeta projekts 2009.gadam”
Maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu apjoms 2009. gadam
Maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu apjoms 2009. - 2011.gadam