Vakar "Kas notiek Latvijā?" studijā uzstādījums sarunai ar piecu sarunas vedošo partiju pārstāvjiem, kā arī vienu no vēlēšanu līderiem – "Saskaņas centru" bija par jaunas valdības izveides principiem un darbības satura vismaz dažiem pamatvirzieniem. Kā jau to varēja gaidīt, rodas gana daudz šaubu, vai jauna valdība būs būtiski labāka nekā līdzšinējā.
Problēmas sākas jau ar pašnovērtējumu, jo, kā zināms, paškritika mazina kritiku. Tomēr, priekšvēlēšanu laikā uzņemtais tonis no sērijas "cik mēs labi strādājām", nemainās, un nav ne vārda par to, ka Kalvīša valdība, kura, turklāt, lielāko daļu sava darba nostrādāja kopā ar tagad it kā tik neuzticamo "Jauno laiku", noslēdz 8.Saeimas četrgadi ar arvien operatīvi, nevis stratēģiski ilglaicīgi plānotu budžetu, apšaubāmu eirofondu sadali (par ko ir daudz ko diskutēt arī attiecībā uz turpmāko septiņu trekno gadu posmu), samilzušu problēmu nekustamo īpašumu "beznodokļu zonā", inflāciju un ekonomikas pārkaršanas draudiem, krīzi policijā, daudziem neskaidriem jautājumiem enerģētikas sfērā (uz kuriem neatbild arī nesen valdībā pieņemtās enerģētikas pamatnostādnes), nesaprotamu nākotni robežlīguma problēmai, plašu sabiedrisku neapmierinātību vides un teritoriju plānošanas jautājumos… Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.
Pagaidām nav pārliecības, ka šo problēmu liste ar adekvātām risinājumu versijām tiks iekļauta valdības darba plānos. Vai, ja tiks iekļauta, tad kādā virzienā. Piemēram, vakar diskusijā uzskatāmi bija redzamas vienojošas un atšķirīgas tendences nodokļu reformu un nodarbinātības sfērās. Tiesa gan, protams, jāsagaida valdības deklarācijas projekts. Attiecībā uz ceturto valdības partneri, šis, protams, ir tests gan tēvzemiešiem, gan "Jaunajam laikam" – ciktāl ļauties kārdinājumam iekosties varas pīrāgā, pievienojoties ultimatīvajam 51 balss trio, bet ciktāl palikt pie saviem uzstādījumiem un darāmo darbu sarakstiem. Attiecīgi, piedāvājot arī ministru kandidatūras, ar kurām, lai cik plaši nerunātu par profesionālismu, diez ko spoži nav.
Var piekrist, ka šīs vēlēšanas ir parādījušas zināmas stabilizācijas tendences Latvijas politikā. Taču stabilizācija nez vai būtu savienojama ar morāles principu degradācijas iezīmēm, kam šobrīd visuzskatāmākais tests ir tik diametrāli pretējās versijas partiju darbības nodrošinājuma un šobrīd tik aktuālo politisko reklāmu jautājumiem. Ja iet šajā virzienā, kombinācijā ar vairīšanos risināt aktuālākās valsts problēmas, tad, pat ja aiz tā visa ik uz soļa neslēpjas valsts nozagšana, tās vienalga drīzāk ir nevis stabilizācijas, bet stagnācijas un degradācijas tendences.