Lielā mērā, iespējams, tāpēc, ka ar to raidījums noslēdzās, interneta komentētāju uzmanību pēc raidījuma saistīja Ministru prezidenta Ivara Godmaņa atbilde par sirdsapziņu, runājot par „oligarhizētas koalīcijas” riskiem un kontroli. Protams, gaužām spekulatīva tēma. Cīņa par varu, neizbēgami, veicina kompromisus un puspatiesības. Tomēr tas, par ko var cienīt premjeru, ir gatavība dažādām auditorijām un par dažādiem tematiem censties argumentēt savu nostāju. Tas dod iespēju arī publiskam spiedienam, kam vajadzētu būt par pamatu lēmumiem kļūt gan racionālākiem, gan ētiskākiem, ja runājam par sirdsapziņu. Šādam demokrātijas procesam pienesums bija arī vakar debatēs izskanējusī premjera prognoze par pensionāru skaitu, kuru pensijas pārsniegs iztikas minimumu, un pieļāvums par vēlēšanu sistēmas maiņu, kā arī politiķu un ekspertu polemika par pirmsreferendumu argumentāciju un vēlētāju baidīšanu. Premjeram gan arī pienāktos vēlreiz pārvērtēt komentāru par Saeimas priekšsēdētāja pirms referenduma teikto, jo, tiešām, Godmanim taisnība, Gundars Daudze savā intervijā runāja par kreisajām partijām, nevis krieviem, taču turpināja ar prognozēm par divvalodību, kas tas pats nacionālais jautājums vien ir, bet kam politiskajā realitātē grūti atrast pamatojumu ārkārtas vēlēšanu kontekstā.
Līdzīgus secinājumus par izvērstu publisko komunikāciju nevar teikt par Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Ne jau tikai kontekstā ar atteikumu runāt „Kas notiek Latvijā?”, bet ar rīcību pēc abiem referendumiem vispār. Prezidents ir izvairījies plašāk spriest par jautājumiem saistībā ar aicināšanu nepiedalīties referendumos. Atšķirībā no izvairīguma pēc pensiju referenduma, pēc balsojuma par Satversmes grozījumiem viņš it kā reaģēja uz tautas balsi. Tomēr, kā jau tas izskanēja vakar debatēs, prezidents varēja noteikt gan stingrākas prasības, gan pozīcijas un opozīcijas kopdarbības ietvaru, iespējams, uzņemoties lielāku iniciatīvu. Kas vēl būtiskāk, plašāk skatoties, šis nav jautājums tikai par Saeimas atlaišanas tēmu, bet par varas eliti un valsts aktualitātēm daudz plašāk. Kāds Latvijas politekonomikā daudz pieredzējis cilvēks nākamajā rītā pēc 2.augusta referenduma, saistībā ar tobrīd tik populāro tēzi, vai esam „pamodušies citā valstī”, man rakstīja:
„Šobrīd mums galvenā un spēcīgākā politiskā figūra de jure un de facto ir Valsts prezidents . Viņam pat nevajag pašam piņķerēties ar Satversmes grozījumiem .Tā ir ļoti smalka lieta un katra teikuma burta un komata jēga ļoti liela. Šobrīd viņš var iesniegt jebkuru likumprojektu un IEJŪTĪGI PALŪGT lai to rūpīgi izskata. Un Saeima to ļoti rūpīgi un iejūtīgi darīs. Viņš var painteresēties ,kā valdībai sokas ar darbiem. Viņš var droši izmantot tiesības un biežāk piedalīties valdības sēdēs. Viņš var pajautāt vai, teiksim, 18 ministrijas mums nav tā kā par daudz. Viņš var izteikt savas bažas par kāda ministra atbilstību savam ieņemamajam amatam.
Šodien viņš var visu un vēl drusku vairāk. Var arī visu vai ļoti daudz ko sačakarēt. Ja Zatlers šodien rīkotos atbilstoši savas pozīcijas stāvoklim, būtu ne tikai interesanti, bet arī labi. Jautājums ir tikai viens - vai viņš saprot ,ka kopš šīrīta viņš ir nevis Zatlers , bet SuperZatlers !”
Manuprāt, visnotaļ pārdomu vērts komentārs, lai to citētu pilnībā. Taču šīs uzskaitītās iespējas tā arī paliek neizmantotas. Vienalga, vai tur pie vainas aprēķins vai sirdsapziņa.
Raidījums: Kas notiek ar varu un sabiedrību pēc diviem augusta referendumiem? (27.08.2008.)