Pie varas esošās koalīcijas politiķu nereti pat ciniskā attieksme, aicinot vēlētājus referendumos nepiedalīties, ir izraisījusi jautājumus par demokrātijas principu ievērošanu šajā aģitācijā. Pie jau tradicionāli zemas sabiedrības politiskās aktivitātes, šāda politiķu attieksme rada bažas par risku šo pasivitāti vēl palielināt. Politiskajai opozīcijai, kas līdz ar ārpusparlamenta aktīvistiem atbalstīja referendumiem nodotos projektus, protams, paliek atbildība par šo projektu kvalitāti, nevis to izmantošanu savas popularitātes vairošanai. Tomēr, lai kāda būtu projektu kvalitāte, nezūd jautājums - vai tas ir pamats aicinājumiem „noraut” kvorumu?
Attiecībā uz balsojuma rezultātu, abos gadījumos ir jautājums, ciktāl vairāk nekā 600 tūkstošu vai trešdaļmiljona vēlētāju balsis - absolūtais balsotāju vairākums, kuri ir pretrunā ar valdošo politiķu uzskatiem, ir pamats politikas un likumdošanas maiņai. Šis ir jautājums arī attiecībā uz Valsts prezidenta nostāju.
Jebkura scenārija gadījumā, turpmāk iespējama dažāda notikumu attīstība gan attiecībā uz politiķu, gan nevalstisko oponentu rīcību. Ciktāl referendumu tradīcijas Latvijā būtu attīstāmas, vai arī tās ir riskantas? Varbūt referendumu spēles noteikumus būtu lietderīgi mainīt? Kādas ir alternatīvas? Vai cīņa par dažādu grupu un nozaru pārstāvju politekonomiskajām interesēm un atalgojumu izvērtīsies regulāros masu pasākumos un streikos? Ciktāl tie būtu pamatoti un var kļūt rezultatīvi?
Attiecībā uz tautas interešu pārstāvniecību parlamentā, tuvojoties vēlēšanām turpmākajos divos gados, aktualitāti nezaudē ne tikai jautājums par parlamenta atlaišanas tiesībām, bet arī jautājumi par priekšvēlēšanu kampaņu reglamentāciju un par vēlēšanu sistēmu. Savukārt attiecībā uz sociālekonomiskajiem procesiem ekonomiskās krīzes draudu priekšvakarā principiāls ir jautājums par valsts mazturīgo un nabadzīgo iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu un tā apmēru, ne tikai pensiju, bet arī citās formās. Gruzijas notikumu kontekstā jautājums ir arī par Latvijas politekonomikas nākotni saistībā ar mūsu valsts un Krievijas attiecībām.
Visbeidzot, pēc abiem referendumiem atkal un atkal aktuāls ir jautājums par (ne)uzticēšanos un plaisu starp varu un tautu. Cik pamatoti ir dažādu politikas procesu vērtētāju pieņēmumi par solidaritātes trūkumu vēlētājos, par latviešu īpatnību "ja man nav, lai otram arī nav", par nelatviešu aktivitāti un „biedu”, par pirmsreferendumu kampaņām un skumjām prognozēm par sabiedrības vēlmi nepiedalīties lemšanā par valstij svarīgiem jautājumiem?
Raidījumā piedalīsies: Ministru prezidents Ivars Godmanis, politologs un LU Sociālo zinātņu fakultātes lektors Ivars Ījabs, informācijas zinātņu doktors un Rīgas Stradiņa Universitātes vadošais pētnieks Sergejs Kruks, sociālantropologs un RSU lektors Klāvs Sedlenieks, Saeimas priekšsēdētāja biedre, Tautas partijas deputāte Vineta Muižniece, „Saskaņas Centra” priekšsēdētājs un Saeimas deputāts Nils Ušakovs, kā arī „Jaunā Laika” domes priekšsēdētājs un Saeimas deputāts Artis Kampars.
Piedalīties debatēs tika aicināts Valsts prezidents Valdis Zatlers. Pēc dienu ilgas pauzes Valsts prezidenta preses sekretāre Inta Lase paziņoja par Valda Zatlera atteikumu diskutēt par šo tēmu, motivējot to šādi: „Šis ir Godmaņa jautājums – kā viņa valdība un koalīcijas partijas ir ņēmušas vērā „lietussargu revolūcijas” mācības. Prezidents savu pienākumu pēc pirmā referenduma realizēja, iniciējot Saeimā Satversmes grozījumus par parlamenta atlaišanu.”