Robežlīguma robežas

Šodien Saeimai ir atbildība, lemjot par pilnvarojumu valdībai parakstīt pirms gandrīz desmit gadiem parafēto robežlīgumu, neatstāt neatbildētu nevienu no būtiskajiem jautājumiem, kuri ir parlamenta un politiķu kompetencē. Pēc vakar "Kas notiek Latvijā?" izskanējušā plašā viedokļu klāsta par robežlīgumu, šādi jautājumi acīmredzami ir un paliek.

Pirmkārt, par to, cik ļoti šo robežlīgumu šobrīd vajag, ko tas atrisina un par kādu cenu. Argumenti, protams, ir dažādi un arī pretēji. Tomēr atbildamie jautājumi ir par robežām, pie kurām šāds Saeimas pilnvarojums un šāds robežlīgums var kļūt vairāk par nastu, nevis par risinājumu. Tās ir ne tikai tiesiskās, bet arī starptautiskās politikas robežas. Iespējams, ka daudz atklātāka starptautiska mēroga komunikācija par Latvijai tik pretrunīgo jautājumu, kontekstā gan ar vēsturi, gan ar citu valstu līdzībām, iesaistoties gan oficioziem, gan medijiem un nevalstiskajam sektoram, vēl būtu nepieciešama.

Otrkārt, par Abreni. Ja šobrīd valdošie politiķi un arī daži komentētāji spriež, ka Latvija gadiem ilgi rīkojusies ar dubultmorāli, sakot vai pat parakstot aiz robežām vienu, bet pašu mājās – otru, tad tomēr būtu jānovelk robeža, ciktāl vieni no šiem izteikumiem ir stiprāki par otriem un vai starptautisko lēmumu interpretācijas atbilst Latvijas konstitucionālajiem principiem, par kuriem tomēr lemšana ir un paliek Latvijas tautai. Arī starp Saeimas likumprojekta atbalstītājiem izskan nevienprātīgi teksti par atteikšanos no Abrenes vai tomēr par "kāju durvīs", kā arī par Miera līguma vienu vai citu statusu. Ir jātiek skaidrībā, ko tad Saeima ar šo likumu par valdības pilnvarojumu pasaka par pašu nostājas konsekvenci par Abreni – galu galā tieši Latvijas parlaments savulaik ir lēmis par Abrenes aneksijas neatzīšanu un okupācijas deklarācijā aicinājis par to runāt arī starpvalstu līmenī. Būtu absurdi saglabāt spēkā šos lēmumus, šobrīd mēģinot par šo pašu tēmu lēmumu tulkot citādi – tā būtu dubultmorāle gan pret vēlētājiem Latvijā, gan aiz robežas, tiklab Rietumos, kā Austrumos.

Treškārt, par Satversmes 3.panta ievērošanu par valsts teritoriju un iespējamo referendumu. Deputātu vairākumam, ja tas grasās vienoti atbalstīt likumprojektu, būtu publiski jāvienojas arī par vienotu izpratni un vērtējumu par šo jautājumu, un par scenāriju, uz ko tā aicina gan mazākumu, gan tautu – vai iet referenduma ceļu vai nē, ja jā, kurā posmā un ar kādu jautājumu. Citādi lielā mērā Saeimas pilnvarojuma likums, to pieņemot, tomēr paliks nepieņemts.


Video: "Kas notiek Latvijā?", 31.01.2007.