Bonas ir, bet flora un fauna?
„Pie zaudējumiem pieskaitāmi zaudējumi, kas radušies cilvēku veselībai, drošībai, florai, faunai, augsnei, gaisam, ūdeņiem, klimatam, ainavai, vēstures pieminekļiem, šo faktoru mijiedarbībai, kultūras mantojumam, sociālekonomiskajiem apstākļiem,” I.Mangule raidījumā uzskaitīja, ko varētu ietvert kompensācijas prasība. Realitātē samaksa par to visu nav prasīta. Vides ministrija aprēķināja, ka par ūdeņu piesārņošanu ar bīstamām vielām kā dabas resursu nodoklis ir jāsamaksā 33 tūkstoši, savukārt pārējo summu veido virkne izdevumu, ko Latvija piesārņojuma likvidēšanas brīdī sedza no savas kabatas, piemēram, analīžu veikšanai, bonām, virvēm, balstiem, transportam un citām lietām.
„Prasīt jau var tikai to, kas ir dokumentēti pamatots,” stāsta Vides ministrijas (VidM) Vides aizsardzības departamenta direktors Rolands Bebris. Bažas par šo jautājumu jau KNL raidījumā pauda Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāja Elmīra Boikova, atklājot, ka ierasti Bioloģijas institūts reizi 10 gados bija veicis Daugavas monitoringu, taču iepriekšējā gadā nauda izpētei nebija tikusi iedota, līdz ar to nebūtu atskaites punkta, ar kā palīdzību pierādīt piesārņojuma sekas uz vidi. Nauda šim mērķim – 25 tūkstoši latu – tika iedota tikai pēc notikušās avārijas. Kad valdība pirms gada – 22.maijā skatīja informatīvo ziņojumu, VidM tika uzdots informāciju par nodarīto kaitējumu un radītajiem zaudējumiem vēl precizēt, vienlaikus tika uzdots uzsākt sarunas ar uzņēmumu „Zapad-Transnefteprodukt” par zaudējumu atlīdzināšanu „pēc precizētu aprēķinu veikšanas, bet ne vēlāk kā līdz 20.jūnijam”. Tobrīd vides monitorings Daugavā vēl nebija veikts.
Nodarījums – nebūtisks
Daugavas apsekojums no Piedrujas līdz Aizkrauklei tika veikts laikā no 18. līdz 23. jūlijam, savukārt Rīgas ūdenskrātuvē ūdens ķīmijas paraugi tika ievākti septembrī. Pabeigtajā „Daugavas ekoloģiskā stāvokļa novērtējumā” norādīts, ka ķīmisko rādītāju koncentrācijas atbilst prasībām, arī naftas produktu koncentrācijas Daugavas sedimentos (nogulsnēs) ir zemas. Lai gan organiskā piesārņojuma līmenis un Daugavas ekoloģiskais stāvoklis neesot būtiski mainījies, „tomēr iezīmējas tendence, ka palielinājusies pārrobežu piesārņojuma loma”, teikts pētījumā.
Pētījuma vadītāja, Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Gunta Spriņģe apliecina, ka avārijas ietekme netika konstatēta, tāpat netika konstatēts tāds nodarījums, uz kā pamata varētu prasīt kompensāciju. „Būtisks nodarījums dabai netika nodarīts. Teikt, ka vispār netika nodarīts nekas, protams, būtu aplami,” viņa skaidro. G.Spriņģe pēc izpētes arī ir pārliecināta, ka pagājušā gada avārijas sekas neparādīsies turpmākajos gados. E.Boikova tam piekrīt, jo piesārņojuma koncentrācija „nebija tik ļoti augsta”.
Laiks dziedē
Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns KNL raidījumā pauda bažas arī par piesārņojuma ekonomiskajām sekām, jo tobrīd tūrisma mītņu īpašnieki saņēma atteikuma zvanus no klientiem. „Tādu pētījumu mēs neveicām. Varbūt arī kāda problēma bija kaut kur,” viņš saka šobrīd, tomēr uzsver, ka nebija daudzu uzņēmēju sūdzību, un arī pašlaik Krāslavā nejūtot, ka cilvēki teiktu – mēs nebrauksim pie jums, jo jums bija piesārņojums. „Laiks visas rētas dziedē,” saka A.Badūns. Krāslavas rajona tūrisma informācijas centra speciāliste Inta Lipšāne zina teikt, ka problēmas bija dažiem uzņēmējiem, kas atrodas tieši Daugavas krastā, taču, viņasprāt, ietekme uz tūrismu bija tikai vienu mēnesi. Viņa arī uzskata, ka tūrismu tas ietekmēja plašsaziņas līdzekļu aktivitāšu dēļ, jo cilvēki neatšķīra dīzeļdegvielu no naftas. „Dabai nodarīja postu, bet ar laivām braukt varēja, un nekas tur ar naftu nelipa,” skaidro I.Lipšāne.
Viesu māja „Skerškāni” ir viena no tām, kas izjuta piesārņojuma sekas. „Pirmajās dienās pēc noplūdes cilvēki, kas bija plānojuši vasarā atbraukt pie mums atpūsties, prasīja, kā tur ir. Divi klienti bija tādi, kas pateica, ka nebrauks,” informē māju saimnieks Jānis Skerškāns. Taču pēc tam cilvēkiem piesārņojums esot aizmirsies. „Sākumā domāju, ka pēc tādas ažiotāžas būs galīgas beigas,” viņš atzīst. Taču tovasar klientu skaits kopumā bijis apmēram tāds, kā iepriekš prognozēts. J.Skerškāns drīzāk ir nobažījies par šo vasaru, jo augstās inflācijas apstākļos cilvēkiem samazinās pirktspēja.
Pārvērst zaudējumus latos
Vaicāts par to, kāpēc videi nodarītā kaitējuma apjomā netika iekļautas piesārņojuma sekas uz Daugavas ekoloģisko sistēmu, Valsts vides dienesta ģenerāldirektors Vilis Avotiņš atbild, ka šādos gadījumos nevarot pierādīt, ka sekas ir tieši no konkrētā piesārņojuma, un Krievijas kompānijai ir paprasīti reālie zaudējumi, kādi ir bijuši un ko var pierādīt. „Zinātnieki var kaut ko konstatēt, bet nevar pierādīt, ka tas ir tieši Krievijas naftas produktu piesārņojums, kas izraisījis kaut kādas izmaiņas,” saka V.Avotiņš. E.Boikova gan uzskata citādi – ja pētījums būtu veikts ātrāk un rādītu citādu piesārņojuma ainu, tad būtu bijis pamats prasīt lielāku kompensāciju, jo „marts un jūlijs dabā ir divas dažādas pasaules”. G.Spriņģe skaidro, ka pētījuma laika izvēle bija saistīta ar to, ka vasara ir ļoti labs laiks kompleksam ekoloģiskajam novērtējumam, jo viss ir attīstījies. Taču viņa nedomā, ka, veicot pētījumu pavasarī, būtu bijušas ļoti lielas izmaiņas. To, kā būtu bijis, šobrīd varam tikai minēt. Tiesa, arī tad, ja būtu konstatēta lielāka ietekme uz ekoloģisko sistēmu, prasīt kompensāciju mēs par to varbūt arī nevarētu – E.Boikova paliek pie domas par to, ka, tā kā Daugavas novērtējums nebija veikts pirms avārijas, nebija arī atskaites punkta.
Interesants šķiet jautājums, kāpēc atlīdzināmā summa tika aprēķināta vēl pirms tam, kad Daugavas stāvoklis bija izpētīts. „Tāpēc jau arī bija uzdevums precizēt. Mēs arī precizējām,” skaidro R.Bebris. Pašvaldībām sūtītas vēstules, bet par to, ka ir bijis papildus piesārņojums, neesot ziņojis ne V.Avotiņš, ne kāda cita institūcija, ne arī kāda pašvaldība, neesot pieteicies arī neviens uzņēmējs. Rezultātā gala cipars Krievijas uzņēmuma nosūtīts novembrī. „Visu laiku notika sarunas. Ja būtu konstatēts vēl kāds piesārņojums, tad tas arī būtu ticis ietverts iekšā,” saka R.Bebris. Tagad ar uzņēmumu noslēgtajā līgumā ir teikts, ka pēc šīs prasības nekādas citas prasības nesekos. Vai tad, ja tiktu konstatētas lielākas piesārņojuma sekas, Latvija mācētu par to paprasīt kompensāciju – jautājums paliek atklāts. E.Boikova uzskata, ka Latvijā neprot kā ārzemēs skaidri pateikt – tas maksā tik. „Mūsu zinātniekiem ir tāda problēma, ka mēs neprotam šos zaudējumus pārvērst latos,” viņa saka.
Nobeigumā jāpiemin vēl viena piesārņojuma mācība Latvijai. Jau brīdī, kad notika dīzeļdegvielas savākšanas darbi, speciālisti konstatēja, ka Latvijā būtu nepieciešamas stacionāras būves, pie kurām ātri piestiprināt bonas, lai piesārņojumu savāktu jau uz robežas. Nu jau ir pagājis vairāk nekā gads, bet vajadzīgais nav uzbūvēts – šobrīd ir sagatavota tikai dokumentācija projektu konkursam.
„Daugavas ekoloģiskā stāvokļa novērtējums”
Valsts Vides dienesta „Akts Nr.1 par videi nodarītā kaitējuma novērtēšanu un zaudējumu kompensēšanu”