Būvētājiem un ģeologiem pretēji viedokļi
„Diemžēl Latvijā mēs nevaram īsti, nepazeminot standartus, lietot Latvijas inertos materiālus. Visi praktiski inertie materiāli, dolomīti, tiek vesti no Lietuvas, daļa arī no Igaunijas, kas, protams, palielina transportēšanas izmaksas,” raidījumā sacīja „Latvijas Valsts ceļu” valdes priekšsēdētājs Tālis Straume. Viņa vadītais uzņēmums ir arī sagatavojis ziņojumu „Autoceļu būvniecības izmaksas”, kurā apgalvots – tas, ka Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, atsevišķas pozīcijas ir dārgākas, „ir tikai loģiski, jo mūsu valstī pieejamie resursi, kas var tikt izmantoti ceļu būvē, ir krietni mazāk nekā kaimiņvalstīs!”
Ziņojumā, piemēram, rakstīts, ka „praktiski visi mūsu valsts ceļu būvnieki iepērk dolomīta šķembas Lietuvā, jo to stiprības pakāpe ir atbilstoša prasībām ceļa pamata izveidei un asfaltbetona maisījumiem”, savukārt igauņi krietni vairāk var izmantot vietējās dolomīta šķembas, kuru kvalitāte tikai nedaudz atpaliekot no Lietuvas dolomīta un kuras esot krietni izturīgākas nekā Latvijā. Būvnieka „Saldus ceļinieks” valdes priekšsēdētājs Valdis Karols atzīst, ka dolomīta šķembas ved no Lietuvas. „Ja ar dzelzceļu, tās ir diezgan lielas izmaksas, ja ar mašīnu, ļoti lielas,” viņš saka, kā iemeslu minot to, ka Latvijas dolomītam ir zemāka izturība. Deviņdesmitajos gados uzņēmējs esot izmantojis Latvijas dolomītu, līdz ar to tā īpašības ir pārbaudītas praksē.
„Tas ir ļoti apšaubāmi,” ziņojumā ietverto informāciju vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ģirts Stinkulis. Viņš skaidro, ka dolomītu resursi Latvijā pārsniedz Lietuvas un Igaunijas apjomus un pēdējos piecos gados dolomītu ieguves apjoms Latvijā ir pieaudzis trīs reizes, tādējādi mūsu dolomītus jau izmanto un visai lielā daudzumā. Latvijas dolomītu kvalitāte esot dažāda, bet to skaitā esot arī dolomīti ar augstu tīrību un lielu mehānisko izturību. „Salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas dolomītiem, Latvijas dolomīti kopumā pēc kvalitātes neatpaliek,” saka Ģ.Stinkulis. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras Ģeoloģijas nodaļas vadošā ģeoloģe Sarmīte Kondratjeva atzīst, ka Lietuvas dolomīts dabā ir labāks, jo tas ir viendabīgāks, slāņiem nav māla starpkārtu, taču Igaunijas dolomīta šķembas nebūt neesot izturīgākas nekā Latvijas. „Arī Latvijā ir karjeri, kur ir stiprs, ciets dolomīts,” viņa stāsta, uzsverot, ka to ir jāprot arī attiecīgi sagatavot. „Kvalitatīvas šķembas ir iespējams ražot arī Latvijā, ar Latvijas dolomītu,” saka S.Kondratjeva.
Lielākā problēma – privātīpašums
S.Kondratjeva kā vissmagāko problēmu min citu – to, ka Latvijā zemes dzīles pieder zemes īpašniekiem, kas kaimiņvalstīs tā nav. Tāds pats viedoklis ir arī Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta Vides kvalitātes nodaļas vadītājas vietniecei Dacei Ozolai. „Mums ir privātīpašums uz zemes dzīlēm. Un tā ir visa problēma,” viņa saka. Deviņdesmito gadu sākumā spēkā atkal stājās 1937.gada Civillikums, un tā 1042.pants kā toreiz, tā tagad nosaka: „Zemes īpašniekam pieder nevien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas.” „Ģeologi vienmēr ir sapratuši, ka tas ir šausmīgi,” stāsta D.Ozola, kā piemēru problēmai minot to, ka valsts tādēļ nedod līdzekļus dzīļu pamatīgai izpētei. „Tā būtu denacionalizācija,” viņa skaidro, kāpēc ir ļoti grūti esošo situāciju mainīt.
Iespēju, ka privātīpašums uz ieguves vietām varētu būt konkurenci ierobežojošs faktors ceļu būvē, jo kāda reģiona atradņu īpašnieki nedotu materiālus cita reģiona būvniekam, V.Karols noraida – viņa vadītais uzņēmums šobrīd strādā pie ceļa posma Jēkabpils – Varakļāni rekonstrukcijas. Taču viņš atzīst, ka var būt problēmas, ja teritorijā ir tikai viens karjers – ja tajā ir maz resursu, tos uzņēmēji nav ieinteresēti izpārdot konkurentam par zemu cenu. Tā, piemēram, Saldū esot viens smilšu karjers, tāpēc „uz malu” tiekot pārdots nelabprāt. Citviet, kur ir ļoti daudz smilts karjeru īpašnieku, ar viņiem varot strīdēties par cenām un noteikumiem. Informācijas par to, cik Latvijā šobrīd ir darbojošos atradņu, nav. „Mums nekāda apkopojuma nav, jo neviens nav prasījis,” skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras direktors Andris Leitass – tieši aģentūra ir tā, kas izsniedz zemes dzīļu izmantošanas licences. Pagājušajā gadā vien esot izsniegts ap 1600 licenču, taču lielākā daļa no tām bijusi licences ūdens ņemšanas vietu ierīkošanai (urbumiem) un tikai daļa – dolomīta un citām atradnēm.
S.Kondratjeva problēmu privātīpašuma esamībā saredz tajā apstāklī, ka Latvijā katrs īpašnieks taisa savu karjeru. „Vai jūs uz mazu karjeru iepirksiet modernas tehnoloģijas? Tas taču neatmaksājas,” viņa uzskata. Un privātīpašums esot galvenais sadārdzinājuma iemesls, jo tie, kas zemes ir uzpirkuši, „uztur cenu”. „Privātīpašnieks ir privātīpašnieks, viņš pārdod, kā viņš grib,” piekrīt D.Ozola