16. marts – bezgalīgu cīņu un divkosības diena?
Pēc vakar pie Brīvības pieminekļa notikušajiem masu pasākumiem mediju uzmanības centrā galvenokārt ir sabiedriskās kārtības nodrošināšanas pasākumi. Jau kuro gadu pēc kārtas varas regulējums šiem pasākumiem bija atšķirīgs. Tajā pašā laikā līdzās šo notikumu publiskajai formai par 16.marta saturu un leģionāriem varas pozīcija jau kuro gadu ir pat ne atšķirīga, bet izvairīga un pat divkosīga.
Ja atminamies pēdējo gadu vēsturi, katru gadu 16.marts pie Brīvības pieminekļa izvērties citādi. 2005.gadā īpaši izcēlās pret latviešu nacionāļu gājienu vērstā nesankcionētā protesta akcija, ko organizēja tā sauktie antifašistiskie aktīvisti. 2006.gadā vara realizēja taktiku visus pasākumus ierobežot, aizliedzot pieteiktās akcijas, ar ko it kā nejauši sasaucās Brīvības pieminekļa remontdarbi. Leģionāru piemiņu daudzināt gribošo pretenzijas uzkurināja arī Krievijā tapusī filma „Baltijas nacisms”. Pērn notika pretējais - Latvijas mērogiem grandiozu policijas spēku uzraudzībā tika atļauti abu pušu, gan leģionāru piemiņas, gan oponentu pasākumi, bet šogad tika atļauts „Daugavas vanagu” gājiens, pārējos aizliedzot.
Premjers Ivars Godmanis pagājušajā nedēļā, komentējot vairāku pieteikto publisko pasākumu aizliegumu, paziņoja - vienā laikā un vienā vietā konfrontējošus pasākumus vairs nepieļausim. Politiski vai cilvēciski varētu piekrist, tomēr tiesiski var izrādīties, ka šāda nostāja ir nepamatota – tieši par to vairākkārt ir bijusi runa pieminēto aizvadīto gadu notikumu kontekstā. Šogad paši pasākumu pieteicēji bija atstājuši varas institūcijām iespējas atrast pamatojumu aizliegumiem. Tomēr citugad šādi pamatojumi var neatrasties.
Tikmēr pēc būtības politiķi un valsts politiku reprezentējošās amatpersonas arvien vēl nedemonstrē diez ko lielu konsekvenci attieksmē pret 16.martu un leģionāru piemiņu, lai masu aktivitātēm publiskajā telpā līdzās liktu politiskos novērtējumus, valstisku atbalstu leģiona veterāniem un vēstures izvērtējumu mēģinājumus, pat dažādu uzskatu paudējiem paliekot atšķirīgās pozīcijās.
Pirms diviem gadiem „Kas notiek Latvijā?” debatēs visplašākā spektra politiķi, amatpersonas, nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis, 16.marta gājienu dalībnieki un vēsturnieks nodemonstrēja ļoti plaša spektra atbilžu dažādību, kādam jābūt šis latviešu leģiona divīziju kauju gadadienas statusam un pašu leģiona vienību valstiskam novērtējumam. Pagājuši pāris gadi, taču vēl arvien nekas nav mainījies. Vieni politiķi klusē, citi piedalās pasākumos Vecrīgā, vēl citi Rīgas centrā neparādās, bet tomēr aizbrauc uz Lesteni. Policijas potenciāla demonstrācija šajās dienās vērojama kā reti kad – nedēļas nogalē, piemēram, pat pie memoriāla Biķernieku mežā varēja vērot jātnieku policijas patruļu. Var jau novelt vainu uz radikāļiem, kuri kurina kaislības, taču, šķiet, ja valstiskā līmenī politiķi nespēs nonākt līdz konsekvencei gan publisko pasākumu regulējuma, gan oficiālās nostājas ziņā, ik gadu pie Brīvības pieminekļa draudēs gan idejiskas, gan arī fiziskas cīņas, gan, kas zina, vēl radikālāks to turpinājums vēl kur citur. To nevērst nez vai var tikai ar policijas ārkārtas pasākumiem.
Video: Kas ir 16.marts un leģionāri? (fragments no „Kas notiek Latvijā?” debatēm 08.03.2006. par 16.martu)