Kāds būs Latvijas elektroenerģijas tirgus?
"Konkrētu lēmumu par jaunu elektrostaciju būvniecību Latvijā nepieciešams pieņemt jau šogad, lai savlaicīgi paspētu veikt visas iepirkumu procedūras un līdz 2011.gadam pabeigtu gāzes stacijas būvniecību, ogļu elektrostaciju varētu uzbūvēt 2016.gadā," - ar šādu uzstādījumu darbu valdībā sāka ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, kura pozīciju principiāli atbalstījis arī ministru prezidents Ivars Godmanis. Realitātē Ekonomikas ministrija piedāvā sākt darbu pie divu jaunu elektrostaciju būvniecības Latvijā - viena 400 megavatu gāzes stacija Rīgā, bet otra - cietā kurināmā stacija ir jāuzbūvē Kurzemē līdz 2015. gadam. Tādēļ arī 11.marts, visticamāk, Latvijas enerģētikas vēsturē paliks kā tālejoša stratēģiska lēmuma pieņemšanas datums, kad valdībā akceptēts elektroenerģijas ražošanas jaunu bāzes jaudu ieviešanas scenārijs.
Pamatojot iepriekšminēto, Ekonomikas ministrija savā informatīvajā ziņojumā viennozīmīgi norāda, ka neatkarīgi no Ignalinas atomelektrostacijas projekta virzības un starpsavienojumu veidošanas, Latvijā jāattīsta jaunu bāzes jaudu projekti, ko var pamatot gan no elektroapgādes drošuma viedokļa, gan lai uzlabotu valsts importa - eksporta bilanci.
Kādēļ tieši šāda izvēle? Vai nepieciešamība pēc jaunām bāzes jaudām patiešām ir objektīva un neapstrīdama? Vai pesimistiskās prognozes par to, ka ap 2012.gadu jaudu iztrūkums Latvijā varētu būt ap 700 megavatstundu un solījumi, ka vismaz 10% ogļu stacijas kurināmā būs no Latvijas mežiem iegūtā biomasa, ir tie argumenti, kas pārliecinās valdību un arī enerģētikas jomas speciālistus par Latvijai tik nozīmīgās izšķiršanās pareizību?
Nav noslēpums, ka par gāzes kā energoresursa priekšrocību tiek uzskatīts ieviešanas ātrums, bet par trūkumiem - resursu struktūras vienveidība un cenu nestabilitāte. Savukārt ogļu priekšrocība esot tirgus stabilitāte, bet trūkumi - nepieciešams vairāk CO2 kvotu nekā gāzes gadījumā un ir paredzama sarežģīta ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. Uz šī fona vēl viens, trešais alternatīvais virziens saistās ar gan valdībā, gan nevalstiskajā sektorā pārstāvēto „zaļo” nostāju – maksimāli palielināt atjaunojamo un videi visdraudzīgāko resursu izmantošanu, attīstot vēja, biomasas un hidroenerģijas stacijas.
Vai tiešām nav iespējami citi – oglēm un gāzei alternatīvi risinājumi? Vai atjaunojamo resursu – vēja, mazo HES un koksnes materiālu izmantošana, kam līdz 2010.gadam būtu jāsasniedz 49% īpatsvaru, Latvijas nākotnes enerģētikas scenārijā vispār vēl iekļaujas? Un kā šajā scenārijā iekļausies atomstacijas projekts, kuru vēl tikai pagājušajā vasarā notikušajā Baltijas enerģētikas forumā tik dedzīgi aizstāvēja toreizējais premjers Aigars Kalvītis? Vienlaikus jāmin, ka atomam un oglēm ir viens būtisks pluss no drošības aspekta – enerģētiskā neatkarība no viena resursu piegādātāja, respektīvi, no Krievijas, ko situācijā, kad arvien vairāk sadzirdamas diskusijas par gāzi kā Krievijas stratēģisko „ieroci” Eiropas ietekmēšanas kontekstā, nevar pilnībā ignorēt.
Raidījumā piedalīsies ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, Vides ministrijas valsts sekretāra vietnieks Einārs Cilinskis, „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons, „Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis, Latvijas vēja enerģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs Paulis Barons, Saeimas Tautsaimniecības komisijas Enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, Saeimas „Jaunā Laika” frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Gints Zeltiņš, „Latvijas Kokrūpniecības federācijas” izpilddirektors Kristaps Klauss, Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas fakultātes asociētā profesore Andra Blumberga un Mazās hidroenerģijas asociācijas valdes loceklis Ivars Blaus, kā arī Vides aizsardzības kluba domnieks Ojārs Balcers.