Runājot par nākamajām pensionāru paaudzēm, tiek pausts, ka šī pensiju sistēma nodrošinās atbilstošus ienākumus tiem, kas būs kādu laiku tajā strādājuši un godīgi maksājuši nodokļus. Pašreizējās mazās pensijas esot vien pārejas procesa parādība, kas jāpārdzīvo. Arī labklājības ministre Iveta Purne 13.februāra raidījumā „Kas notiek Latvijā?” pauda uzskatu, ka šī pensiju sistēma nākotnē „varētu sākt darboties ļoti normāli”. „Kas notiek Latvijā?” redakcija skaidroja, uz kādām pensijām nākotnē var cerēt šobrīd strādājošie.
Jo ilgāk strādās, jo lielāka pensija...
Lai uz šo jautājumu atbildētu, Labklājības ministrijas (LM) speciālistiem tika lūgts aprēķināt vecuma pensijas apmēru, izmantojot dažādus datus. Visos aprēķinos tika pieņemts, ka cilvēks pensionējas šobrīd likumā noteiktajā vecumā, proti, 62 gados, un viņa apdrošināšanas stāžs ir 40 gadi. Aprēķinos līdz 2007.gadam
LM izmantoja vidējo algu valstī, no kuras maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. No 2007. līdz 2011.gadam LM izmantoja Finanšu ministrijas prognozes par inflāciju un strādājošo vidējās bruto algas pieaugumu. Rezultātā atklājās, ka, ejot pensijā šogad, prognozētais vecuma pensijas apmērs ir 189 lati, savukārt, pensionējoties 2010.gadā, pensija tiek prognozēta 249 latus liela.
Būtiskākā pensiju modelēšana gan seko tālāk – LM prognozēja pensiju apmērus arī 2020.gadam un 2030.gadam. Iznāk, ka izdomātais strādājošais, kas pensionētos 2020.gadā, saņemtu 455 latus lielu pensiju, savukārt 10 gadus jaunāks cilvēks, kas pensionētos tikai 2030.gadā, saņemtu 666 latus lielu pensiju. Te gan ir ārkārtīgi svarīgi saprast, kādi dati modelēšanā izmantoti.
Vai 10 darba gadi nodrošinās vien pirktspējas saglabāšanos?
Modelēšanā pēc 2011.gada ir izmantotas 2004.gada Eiropas Komisijas noteiktās Tautsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējās bruto algas pieaugumu prognozes. 2020.gads no šeit minētajiem ir pirmais, kurā jau parādās 2. pensiju līmeņa ietekme, un aprēķini ir balstīti uz pieņēmumu, ka šis konkrētais pensionārs 2010.gadā būtu saņēmis 397 latu lielu algu, savukārt 2020.gadā viņa alga jau būtu sasniegusi 847 latus. Svarīgi ņemt vērā, ka modelēšanā pieņemts – inflācija pēc 2011.gada būs 3% liela katru gadu. Ko mēs iegūstam?
Šo pēdējo desmit darba stāža gadu laikā (no 2010. līdz 2020.gadam) cilvēka bruto alga būtu palielinājusies par 113%, savukārt pensija būtu palielinājusies par 15%, salīdzinot ar 2010.gada algu. Tiesa gan, šie lielumi vēl maz ko izsaka. Pēc pašreizējās likumdošanas, ja cilvēka alga ir 397 lati, viņš uz rokas saņem 291 latu, tātad pieņemsim, ka cilvēks 2010.gadā uz rokas saņemtu tieši tādu summu. Savukārt 2020.gadā viņa pensijai būtu mazāka pirktspēja, jo katru gadu būtu bijusi 3% inflācija, un reāli par 455 latu pensiju 2020.gadā viņš varētu nopirkt tikpat daudz, cik 2010.gadā par 349 latiem. Turklāt, ja spēkā paliktu šī brīža sistēma, ka to pensijas daļu, kas ir lielāka par 165 latiem, apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, šī summa samazinātos vēl līdz 303 latiem. Reāli šī cilvēka pirktspēja būtu palielinājusies no 291 lata līdz 303 latiem. Līdz ar to, cilvēkam nostrādājot šajā sociālās apdrošināšanas sistēmā (un piedaloties 2.pensiju līmenī) vēl ceturtdaļu sava darba mūža, viņam izdodos panākt, ka pensija ir par 4% lielāka nekā viņa reālā pirktspēja šī perioda sākumā – un tas ir tikai apstākļos, ja 10 gadu laikā viņš būtu spējis divkārt palielināt savu algu.
Kam jānotiek, lai nebūtu kritiens?
Tagad aplūkosim, kas notiktu ar 10 gadus jaunāko cilvēku, kurš pensionētos 2030.gadā. Viņš jaunajā sociālās apdrošināšanas sistēmā līdz ar to pavadītu par 10 gadiem vairāk nekā iepriekšējais. Tātad 2010.gadā arī šis cilvēks „uz papīra” saņemtu 397 latus, bet „uz rokas” 291 latu. Līdz 2030.gadam viņam būtu izdevies savu algu palielināt līdz 1550 latiem, bet tad, aizejot pensijā, viņš saņemtu 666 latus. Ja viņam no pensijas būtu jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā tas ir šobrīd, tad pēc nodokļu nomaksas pensija būtu jau ievērojami mazāka, proti, 541 lats. Taču inflācija šo 20 gadu laikā viena lata pirktspēju būtu krietni mazinājusi – par 541 latu 2030.gadā šis cilvēks varētu nopirkt tikpat daudz, cik 2010.gadā par 309 latiem. Līdz ar to, nostrādājot papildus 20 gadus jeb pusi no sava darba mūža un šajā laikā teju četrkārt palielinot savu algu, strādājošajam izdotos panākt, ka viņa pirktspēja palielinās par 6%.
Kā rāda šie piemēri, ja cilvēks sociālās apdrošināšanas sistēmā pēc kaut kāda datuma X turpina strādāt vēl 10 vai 20 gadus, pēc šī laika viņš pensijā „uz rokas” saņems summu, ar ko varēs nopirkt pat mazliet vairāk nekā varēja atļauties datumā X, tātad jāsecina, ka pensiju sistēma nodrošina to, ka cilvēka dzīves līmenis nekrītas. Taču šeit ir vairāki „bet”. Pirmkārt, cilvēkam ir jāspēj šajos darba gados vairākkārt palielināt savu algu, citādi pensija, protams, būs mazāka. Otrkārt, dzīves līmenis nemazinās attiecībā pret brīdi X. Tieši pensionēšanās brīdī tas būtiski krītas. Piemēram, ja līdz 2030.gadam cilvēks savu bruto algu ir palielinājis līdz 1550 latiem un „uz rokas” saņem 1078 latus, tad pensionēšanās brīdī viņš „uz rokas” saņem vairs tikai 541 latu jeb divreiz mazāk.
Pie šī brīža 16,7% augstās inflācijas pamatotas pārdomas izraisa arī konstantā 3% inflācijas prognozes izmantošana aprēķinos, kaut gan tā tāda, protams, nākotnē var būt. Taču, ja inflācija patiesībā izrādītos augstāka, tad varētu gadīties, ka cilvēkam, nostrādājot papildus 20 gadus un pat vairākkārt palielinot algu, pirktspēja tomēr samazinātos. Skaidrs, ka līdz 2030.gadam droši nevar prognozēt arī citus rādītājus, piemēram, vidējās darba algas pieaugumu, jo šobrīd skaidri nezinām ne to, cik smagi vai mīksti „piezemēsies” Latvijas ekonomika, ne to, cik stabila būs finanšu situācija visā pasaulē. Turklāt gan algas, gan pensijas apjomu ietekmēs arī izmaiņas nodokļu politikā. Tādēļ pašreizējā modelēšana zināmā mērā ir zīlēšana „kafijas biezumos”, lai gan atbildes uz jautājumu, kā būtu, ja būtu, patlaban strādājošajām paaudzēm ir nedaudz vairāk nekā absolūti nezināma finanšu situācija nākotnē. Un iespējams, ka tas visai pamatoti vedina uz domām par papildus peļņas avotiem tālākai nākotnei.