Pēc vakar notikušās diskusijas „Kas notiek Latvijā?” studijā var secināt, ka gandrīz gada laikā starp spriedumiem par Garkalnes un Ādažu novadu plānojumiem daļa amatpersonu nespēja izprast, ko ST nospriedusi attiecībā uz būvēšanas liegumu teritorijās ar applūšanas risku 100 gados, bet citas, kas saprata, nespēja panākt spēles noteikumu maiņu. Vides ministrijas vadītā darba grupa nav spējusi izstrādāt grozījumus Aizsargjoslu likumā, kaut vairākus variantus, ja resoriem viedokļi atšķiras, bet vismaz atbildot uz jautājumu, vai Aizsargjoslu likuma normas par applūstošajām teritorijām ir saprātīgas, samērīgas un pilnvērtīgas. Savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nav spējusi izrevidēt pašas uzraugāmos pašvaldību teritoriju plānojumus un iespējamos pārkāpumus tajos, atbildot uz jautājumu, cik plaši Latvijā, vismaz trīs procentos, bet varbūt arī krietni lielākā teritorijas daļā, kā vakar atklājās diskusijā, ir pieļauti pretlikumīgi teritoriju plānojumi vai arī, vienkārši, ciktāl applūstošajās teritorijās jau eksistē vēsturiska gluži likumīga apbūve. Uz Edgaru Zalānu gan tas attiecas tikai par pēdējiem trim mēnešiem, pārējais ir viņa priekšteču un partijas biedru atbildība. Saistībā ar ko, citastarp, vakar studijā izskanēja interesantas detaļas par agrāko ministru viedokļu maiņu par pašvaldību plānojumu akceptēšanu. Savukārt Raimonds Vējonis savu nozari pārvalda un par tās problēmām ir atbildīgs jau sesto gadu.
Par Rīgas ostas plānojumu, šķiet, varētu bezgalīgi debatēt, vai varētu interpretēt, ka vides novērtējumu nepilnības ir bijis būtisks procedūras pārkāpums, lai atceltu plānojumu, vai tomēr nē. Tomēr galu galā Satversmes tiesas spriedumam nelikumības atzīšanā ir galīga un nepārsūdzama taisnība, un uz šī fona Rīgas tēviem pienāktos ne tikai uzbrukt tiesai par zaudējumu nodarīšanu, bet arī atbildēt, vai kāds no ostiniekiem nav atbildīgs par sastrādāto nelikumību. Plašāk ņemot, šis varētu kļūt par profilaktiski lietderīgu spriedumu dažādu teritoriju plānu apspriešanā un interešu sabalansēšanā. Savukārt applūstošo teritoriju jautājums prasa daudz principiālākas atbildes. Eiropas Savienības pretplūdu direktīva prasa tuvākajos gados izstrādāt iespējamo plūdu teritoriju kartes un tā sauktos plūdu riska pārvaldības plānus. Neiedziļināšos jautājumā par to, cik precīzi, no topogrāfijas resursu viedokļa, vispār šo kartējumu ir iespējams radīt, lai gan arī tas ir jūtīgs jautājums, jo saistās ar blēdīgas būvniecības riskiem. Taču jebkurā gadījumā Latvijas daba neapšaubāmi ir viena no mūsu valsts vērtībām, tomēr, no otras puses, arī pieejamas un izmantojamas piekrastes ir vērtība. Īpaši jau nodalot apdzīvotās vietas un laukus. Īpaši, ja riski saistās ar teorētiski pieļautiem plūdiem reizi 100 gados. Tai skaitā būtu jāpārvērtē ne tikai būvniecības liegums, bet arī legālu pretplūdu hidrotehnisko sistēmu izbūve, kas var ļaut saglabāt dabas teritorijas ar saprātīgu apbūvi. Šobrīd politiķiem beidzot pienāktos izstrādāt daudz detalizētākas un niansētākas jaunas likuma redakcijas, lai sabalansētu vides aizsardzības, cilvēkiem labvēlīgas vides pieejamības un valsts vai pašvaldības komerciāla izdevīguma intereses. Arī tāpēc, lai Satversmes tiesā nesāktos spriedumu sērija par nelikumīgiem teritoriju plānojumiem.