Tests par mērķi. Pēc sākotnējās nespējas nostiprināt bonas un troses pie Baltkrievijas robežas Piedrujā, kā lielo sasniegumu sāka un turpina daudzināt to, ka lielāko piesārņojuma daļu izdevās aizturēt pie Daugavpils. Protams, nav ko pārmest tiem dienestu darbiniekiem, kas ar viņu rīcībā esošo tehniku, aprīkojumu un pieredzi darīja, ko varēja, bet nespēja izveidot norobežojumu jau pie robežas. Tomēr atbildīgajiem – gan dienestu amatpersonām, gan politiķiem, nez vai ir viennozīmīgs pamatojums nolaist savu mērķa latiņu zemāk un teikt, ka pie robežas piesārņojumu apturēt nevarēja. Varēja. Ja būtu bijusi citāda gatavība.
Tests par gatavību. Ja Latvijai, glābšanas dienestu, jūras spēkus un vēl citas struktūras kopā ņemot, pat priekš pāris dienu pasākumiem pietrūkst bonas, ar ko apturēt un neitralizēt dažas tonnas dīzeļdegvielas, un lietuvieši mums gādā tērauda trosi, ko pārstiept pāri Daugavai, tad par labu gatavību to nosaukt nevar. Bet Baltkrievija bija, ir un būs mums kaimiņos un lielāka straume upē pavasaros ir katru gadu. Baltkrievu naftas un ķīmiskā rūpniecība bīstamo vielu noplūdes gadījumos kā iespējams Latvijas valsts apdraudējums ir uzrakstīts uz papīra valsts civilās aizsardzības plānā, bet tam vajag arī attiecīgus realizācijas plānu dzīvē. Jo šādu riska punktu nav simtiem un pat ne desmitiem, lai tur, sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, nevarētu būtu sagatavoti laukumi un mehānismi glābšanas darbiem. Bet četrus gadus amatā esošais vides ministrs vēl arvien izsakās par to tikai vajadzības izteiksmē.
Tests par problēmu novērtēšanu. Tas sākas ar iespējamo risku un turpinās saistībā ar kaitējuma apzināšanu. Ja Latvijas amatpersonas izmanto baltkrievu viņiem dotās atbildes, ka noplūdes apjoms ir ap 120 tonnām, neievērojot to, ka baltkrievi, kurus mēs bieži apsūdzam cenzūrā, pat paši sev iekšzemē jau sākotnēji ziņo, ka noplūde ir 400 tonnu, tad tomēr šīs ir divas būtisks atšķirīgas informācijas, kas ietekmē prognozes par iespējamo riska apjomu Latvijai. Savukārt, ja pa upi nepeld beigtas zivis, tad pārsteigties ar apgalvojumiem, ka kaitējums ir neliels, arī nez vai ir adekvāti. Vakar TV studijā beidzot izskanēja, ka līdzās visnotaļ optimistiskajām ķīmiskajām analīzēm vēl tikai notiek arī bioloģiskās. Vēl priekšā arī piekrastes vērtēšana un attīrīšana. Protams, Daugava lielos vilcienos"sagremos" vienu, otru un arī trešo avāriju. Bet kāda zivju suga var kļūt retāk sastopama, kādi augi var vairs neaugt krastā. Nerunājot par citiem bioloģiskiem vai hidroekoloģiskiem parametriem, ko var uzskaitīt speciālisti. Tie nav sīkumi un par to, netracinot publiku, bet arī neapejot to, atbildīgajiem būtu ļoti nopietni jāanalizē un jāinformē.
Tests par Baltkrieviju. Jeb tests par principiem. Šobrīd visi braši daudzina par zaudējumu piedziņu no Baltkrievijas. Bet ir jau zināmi precedenti, kad pretenzijas par cilvēktiesību lietām baltkrievu virzienā pieklust, kad atceras intereses par tranzītu. Šoreiz vēl viss ir priekšā - gan summu, gan starptautisko tiesisko attiecību kontekstā, tiklab domājot par nenoslēgtiem divpusējiem līgumiem, kā par iespējamu starptautisku tiesisku strīdu. Nav jau mērķis piedzīt miljonus, lai gan arī tos nenāktu par ļaunu sadalīt starp allaž trūcīgo valsts glābšanas dienestu, lauku atpūtas organizētājiem un citiem. Bet ir būtiski, lai šim notikumam būtu konsekvences, kuras iespējami liek novērst atkārtošanos.
Tests par atbildību. Ne tikai attiecībā uz Baltkrieviju. Un arī ne tikai attiecībā uz atbildīgajiem dienestiem, ministriem un citiem, kuru kompetences saistās ar atbildību par iepriekš aprakstītajiem jautājumiem. Avārija Daugavā ir otrā būtiskā Latvijas upēs pāris gadu laikā, pēc Jelgavas cukurfabrikas epopejas Lielupē. Tas ir pārāk daudz. Runa ir arī par kompetento nevalstisko, sabiedrisko darboņu līdzatbildību, prasot nodrošināt un organizēt pasākumus, lai samazinātu katastrofu riskus. Gan šajā, gan citās vietās un jomās.