Kas notiek ar hokeja halles celtniecību?
Brīdī, kad dažu nedēļu vai, augstākais, pāris mēnešu jautājums ir būt vai nebūt Latvijai 2006.gada pasaules čempionāta rīkotājai, starp šajā pasākumā iesaistītajiem nav praktiski neviena, kam nevar kaut ko pārmest.
“Multihalles” vadītāji no solītājiem ir kļuvuši par lūdzējiem, tiesa gan, diezgan ultimatīvā formā. Ja pērn bija solījumi par investoriem un celtniecības termiņiem, tad šobrīd, kad šie termiņi pienākuši, ir lūgumi pēc valdības galvojuma kredīta saņemšanai. Tiesa gan, ar aizrobežu konsultantiem ir izstrādāti halles projekti un biznesa plāns, tomēr ir gana daudz pamata šaubām, vai šie dokumenti realizēsies dzīvē. Turklāt, “Multihalle” ir kompānija, kura kopš dibināšanas līdz pat šim brīdim, savas īpašnieku struktūras dēļ nemazina šaubas par to, vai to var nosaukt par biznesu šī vārda pilnā vai labā nozīmē. Sākot ar Rīgas domē attīstības lietas kūrējošā ierēdņa Viļņa Štrama dalību firmas pirmsākumos, un beidzot ar Kirova Lipmana sākotnējo līdzdalību, tam sekojošo nevienam nezināmās Zanes Mačas parādīšanos starp akcionāriem, un Lipmana atgriešanos šāgada sākumā.
Rīgas dome kļuvuši no pasīvajiem par aktīvajiem – no zemes iznomātājiem izsakot vēlmi kļūt par halles būvniecības uzņēmuma kontrolpaketes turētājiem, tiesa gan, pēdējās nedēļas laikā vairākkārt koriģējot savu piedāvājumu. Domes vadība ar Gundaru Bojāru priekšgalā īsā laikā paguvusi gan nokritizēt halles līdzšinējos cēlājus, gan izteikt neuzticību Hokeja federācijas prezidentam, gan izmest frāzes, ka domei esot arī citi piedāvājumi halles celtniecībai. It kā tik daudz rūpju tagad, tomēr nez vai tas attaisno to, ka pēdējā brīdī notiek piesaukšana par līguma laušanu ar “Multihalli”, kas tikpat labi varēja notikt vismaz pirms mēneša, tikko noteiktajā termiņā nebija iesniegts halles tehniskais projekts. Var domāt, ka ir izturēta pamatīga pauze, kuras motīvs ir pašu intereses.
Hokeja federācija jau labu laiku personificējas ar vienu cilvēku – Kirovu Lipmanu. Jau kopš tā laika, kad viņš hokeja halles sakarā startēja ar “lielo Vasjuku” Latvijas versiju par 400 miljoniem, kam sekoja līguma parakstīšana ar firmu, kurā bija un ir atgriezies kā akcionārs, diez ko lielas uzticības nav. Ne par ko labu šajā kontekstā neliecināja arī fakts, ka pēc divu dienu aktivitātēm uz “Kas notiek Latvijā?” diskusiju tā arī neizdevās sadabūt nevienu citu federācijas pārstāvi.
Šķiet, vislielāko uzticību izpelnās Lipmana tuvs līdzgaitnieks šajā projektā Guntis Ulmanis, kurš kļuvis par čempionāta rīkošanas izpildinstitūcijas vadītāju, un, kura reputācija šajā lietā ir uz spēles tāpat kā un pat vairāk kā iepriekšminētajiem, līdz ar atbildību par jau līdzšinēju valsts budžeta naudas tērēšanu hokeja čempionāta projekta vajadzībām. Viņa vidutāja statuss gan vismaz pagaidām nav apliecinājis rezultativitāti, lai gan pēc kritikas “Multihalles” pārstāvjiem piesardzīgā attieksme pret galvaspilsētas pašvaldības līdzdalību šķiet gana zīmīga. Tomēr arī par otro, mazāko pasaules čempionātam vajadzīgo halli, kas vairs nav “Multihalles” kompetence, viņa atbildes ir skaidras tiktāl, ciktāl nav skaidras.
Visbeidzot, valdība šobrīd it kā uzņēmusies policista lomu, noskaidrojot kādi kuram argumenti, tomēr, atskatoties skaidrs, ka arī te šobrīd strebj pašu savārīto. Turklāt, nelīdz viena vainīgā nosaukšana Ainara Šlesera personā, jo mazliet vairāk nekā pirms gada valdības sēdē viņam dotais un premjera parakstītais uzdevums skan – pilnvarot pārstāvēt Latvijas valdību sarunās ar čempionāta organizatoriem. Ar kādu mērķi pārstāvēt, kādos termiņos ko darīt – nekādas konkrētības. Turklāt, hokeja čempionātu nevar gluži nesaistīt ar Nacionālās sporta padomes funkcijām, kuru nu jau ilgāku laiku vada izglītības ministrs, no kura arī nav dzirdētas nekādas aktivitātes.
Protams, kritizēt jau ir viegli, un tas nebija ne vakarvakara diskusijas, ne ir šī raksta mērķis. Jautājums vecais – ko darīt? Šķiet, pēc visu pušu pārmetumu “nopelniem” loģika liek spriest par zālamanisku visu pušu kopdarbību. Nez vai risks atstāt šo projektu vienās vai otrās rokās ir samērojams ar valsts starptautisko prestižu un potenciāliem ieguvumiem, ko droši var salīdzināt ar, piemēram, “Eirovīzijas” rīkošanu. Turklāt, ja vairāki piedalās, viens otram skatīsies uz pirkstiem. Labums no pēdējā brīža drudža ir vismaz tas, ka viss kļuvis ļoti atklāts. Šādā statusā kliedzošas blēdības realizēt tomēr būs grūtāk. Vismaz tam gribētos ticēt. :-)