Krīze. Politiskā, uzticības, kompetences, …
Ministru prezidents Aigars Kalvītis paziņojis par demisiju, un sākas jaunas valdības veidošana. Pirmās debates pēc šī notikuma, vakar „Kas notiek Latvijā?” studijā, liek šaubīties, vai politikā pēc protestiem pie Saeimas un Doma laukumā notiek pārmaiņas.
No visdažādākajām pusēm neiztur kritiku Kalvīša un viņa koalīcijas līdzrunātāju argumenti par to, kāpēc šajā valdībā jāsaņem tautas priekšstāvju vairākuma uzticība vēl vairākiem jauniem ministriem un „jāpabeidz darbi” vēl mēneša garumā, pirms vispār tiek iesniegts demisijas raksts. Tiek pieminēts robežlīgums un ES reformu līgums ārpolitikā un novadu reformas pabeigšana iekšējās lietās. Demisiju pieteikušai valdībai nez nu vai klātos noslēgt ratifikācijas procesu vispār, nemaz nerunājot par gaidāmo Satversmes tiesas spriedumu. Neko jaunu pēc būtības ES reformu līguma jautājumā nevar paveikt jauns ārlietu ministrs, pietiek politiķu visos līmeņos, lai šo projektu virzītu tālākai apspriešanai un akceptam. Novadu reformas tālākai realizācijai un likumu normu izstrādei arī pietiek gan ierēdņu ministrijā, gan politiķu Saeimā, kur reformas pabeigšanai likumi būs jāgroza vēl daudzus mēnešus. Tikmēr pabeidzamo vai jaunu darbu uzskaitījuma trūkums attiecībā uz ekonomikas problēmām un inflāciju, kur krīze pat ja nav jau pienākusi, tad ir durvju priekšā, liek jautāt, vai šai valdībai un koalīcijai, kuras ietvaros, kā vakar paziņoja ZZS līderis, neesot zudusi savstarpējā uzticība, nav politiskā, bet kompetences krīze.
Tikmēr vēlētāju uzticības krīze un protestu pamatojums arī pēc tautas sapulces Doma laukumā vēl arvien tiek apšaubīti. Tiesa gan, protestu iniciatoriem un rīkotājiem klātienē vakar studijā politiķi vairs nepārmeta to, ko iepriekš savos komentāros – par manipulēšanu, politiskajām interesēm un tamlīdzīgi. Protams, vēl jāsagaida „Delnas” finanšu pārskati, lai būtu fakti, nevis spekulācijas par pasākumu atbalstītājiem. Tomēr politiķu respektu pret desmit tūkstošiem ielās un neskaitāmiem tūkstošiem viņu atbalstītāju nejūt. Lai gan ne medijos, ne ielās un laukumos neatrodas citi tūkstoši aktīvo viedokļa paudēju, kas teiktu, ka valdošā koalīcija ir laba, atbildīga un godīga, un tai jāstrādā tālāk. Prasīties prasās retoriskais jautājums, vai tiešām Daugavas krastmalā jānāk tikpat daudziem, cik atdeva savas balsis par šiem politiķiem, lai piespiestu viņus atzīt kļūdas, pārstāt slavēt sevi un savus labos darbus un mainīt cilvēkus pie varas un lēmumu pieņemšanas tradīcijas, kas ļautu cerēt arī uz principu maiņu.
Par protestiem runājot, nedrīkst gan nerunāt arī par to, ka arī no sabiedrības puses valda krīze gan attiecībā uz kompetenci, gan politisko aktivitāti kombinācijā ar brīžiem iepriekšnolemtu vai iracionālu neuzticēšanos. Ierosmes un prasības gan minētajā ekonomiskajā, gan daudzos citos jautājumos no nevalstiskām organizācijām vai visāda veida ekspertiem varētu būt konkrētākas un argumentētākas. Līdzdalība politikā varētu būt krietni aktīvāka un prasības skaļākas. Acīmredzot, visu to šobrīd stāv priekšā labot, jo nez vai ir cits ceļš pamatīgi izvētīt to, kas ir bijuši šīs valdības un koalīcijas labie, bet kas – sliktie darbi.
Ne mazākas krīzes iezīmes var diagnosticēt arī politiskajai opozīcijai – trūkst pārliecinošu līderu sākot no premjera amata beidzot ar visdažādākajām nozarēm, trūkst pilnvērtīgu alternatīvo rīcības plānu daudzās nozarēs, trūkst skaidri definētu kritēriju, ciktāl ir gatavība piedalīties jaunas koalīcijas izveidē, bet kad vienīgais risinājums ir ārkārtas vēlēšanas. Pagaidām ir pirmās kritēriju iezīmes – „Saskaņas centram” runājot par politisko balansu tā saucamajā varavīksnes koalīcijā, bet „Jaunajam laika” akcentējot ārpuspartiju profesionāļu dalību valdībā.
Ārkārtas vēlēšanas nav viennozīmīgi vērtējams pasākums. Tiesa gan, pārāk šaurs ir vērtējums, ka savēlēs tos pašus. Jaunas vēlēšanas tomēr ir jauna konkurence par piedāvājumiem vēlētājiem – līdz ar to tieši vēlēšanas var gan veicināt personāliju maiņu esošajās partijās, gan programmu pilnveidi un konkretizāciju, gan iniciēt jaunu partiju izveidi. Iespējams, ka jaunu vēlēšanu kontekstā ir vērts atgriezties pie jautājuma par vēlēšanu sistēmas maiņu – ja ne uzreiz jauktas sistēmas virzienā, tad vismaz pārvērtējot kandidātu izvirzīšanu pa apgabaliem, kas ļautu mazināt „lokomotīvju” lomu partijās. Taču nez vai ārkārtas vēlēšanas ir pamats piesaukt, pirms pašreizējie tautas priekšstāvji neuzrāda savu piedāvājumu jaunai valdībai. Un attiecībā par to būtiska loma ir Valsts prezidentam. Kurš var noteikt skaidrus kritērijus un uzdevumus valdības veidošanai, versijas uzticības atjaunošanai un arī „sarkanās līnijas” ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. Bet viņš var to arī neizdarīt. Kas zina, vai zoodārza vienošanos vai citu iemeslu rezultātā. Ja tā notiks, tad Valdis Zatlers ir krīzes veicinātājs, nevis novērsējs.
Video: "Kas notiek Latvijā?" 07.11.2007.