Kas notiek Latvijā? - Par un pret Loskutovu un KNAB: iemesli un iegansti (Izdrukai)

Jau tad, kad ilgstošās diskusijās tika veidots KNAB, viens no pamatjautājumiem bija šīs speciālās iestādes neatkarība un vieta valsts pārvaldes sistēmā. Savulaik arī Valsts kancelejas atzinumos tika minēts, ka KNAB jābūt Tieslietu ministrijas pārraudzībā un par biroja „neatkarības garantu kalpotu tas, ka Biroja izveidošana būtu noteikta ar likumu, kā arī likuma pareiza piemērošana, nevis fakts, ka Birojs ir pilnīgi neatkarīga iestāde un tās vadītāju amatā ieceļ Saeima”.

Tomēr, lai gan projektā tika paredzēts, ka KNAB priekšnieku iecels valdība, galu galā likumā, ko Saeima pieņēma 2002.gada aprīlī, virsroku guva versija, ka biroja vadītāju iecels un arī atbrīvos parlaments pēc valdības ieteikuma.

Tai pat laikā, ja svārstīgas bija versijas par KNAB statusu, nemainīga un neslēpta bija aizrobežu aizbildniecība pār īpašas antikorupcijas struktūras izveidi. Jau kopš biroja izveides iniciatīvām deviņdesmito gadu otrajā pusē ar pieredzi dalījās Pasaules bankas eksperti, bet ASV vēstnieks tikās ar Saeimas deputātiem un arī solīja līdzekļus biroja darbībai.

Pirmajos pāris darba gados KNAB darbība tā arī neuzņēma vērā ņemamus apgriezienus un tas uzskatāmi saistāms tieši ar priekšnieka amatu. Pēc likuma pieņemšanas pirmo KNAB vadītāju izdevās atrast vien pēc četriem konkursiem. Neilgi pirms 6. Saeimas pilnvaru beigām 2002. gada oktobrī par tā vadītāju Saeima iecēla Gunti Rutki. Pienākumus viņš pildīja mazliet vairāk par pusgadu, taču ilgstoši slimoja un iesniedza atlūgumu. 2003. gada maija beigās par KNAB priekšnieka pienākumu izpildītāju kļuva Rūdolfs Kalniņš, bet pēc nepilnām divām nedēļām viņu nomainīja pašreizējais priekšnieka vietnieks Alvis Vilks.

Tā paša gada beigās Ministru kabinets Einara Repšes vadībā uz Saeimu virzīja atklātā konkursā uzvarējušo kandidāti, toreiz Drošības policijas Aktīvo izstrāžu nodaļas priekšnieci Jutu Strīķi. Koalīcijā valdošo nesaskaņu dēļ viņa neieguva Saeimas deputātu vairākuma uzticību. Tomēr E. Repše, juridiski balstoties uz arī šobrīd neviennozīmīgi traktēto Valsts pārvaldes iekārtas likumu, parakstīja rezolūciju ar lūgumu iecelt J. Strīķi par KNAB priekšnieka vietnieku korupcijas novēršanas jautājumos, faktiski ieceļot par KNAB vadītāju. „Jutas Strīķes virzīšanu darbam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā vienbalsīgi ir atbalstījusi gan pretendentu izvērtēšanas konkursa komisija un valdība, gan arī mutiski – visu koalīcijas frakciju vadītāji,” tā presei izplatītajā paziņojumā savu faktiski politisko lēmumu skaidroja E. Repše.

Pēc E. Repšes valdības krišanas 2004. gada pavasarī, jautājums par KNAB priekšnieku atkal aktualizējās. Ministru prezidents Indulis Emsis nolēma jaunu konkursu neizsludināt, bet izvēlēties kandidātu no iepriekš notikušā konkursa, uz Saeimu virzot Alekseja Loskutova kandidatūru, kurš KNAB veica Korupcijas analīzes un pretdarbības metodikas izstrādes nodaļas vadītāja pienākumus. Par A.Loskutova darbu publiski vērtējumi sākās vēl Repšes valdības laikā, kad 2004. gada 16. februārī Ministru kabinets skatīja „Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts stratēģiju no 2004.-2008. gadam”. Repše paziņoja, ka koncepcija ir ūdeņaina, deklaratīva un tajā nav iekļautas konkrētas stratēģijas turpmākajai valsts rīcībai cīņai ar korupciju. J. Strīķe koncepcijas kvalitātes trūkumā vainoja savu padoto A. Loskutovu un pret viņu ierosināja divas disciplinārlietas, savukārt A. Loskutovs jau vēlāk vērsās ar lūgumu pie tikko amatu pildīt sākušā premjera Induļa Emša izvērtēt J. Strīķes darbību.

Kā raidījumā „Kas notiek Latvijā?” 2004. gada 17. martā norādīja ģenerālprokurors Jānis Maizītis, rudenī notikušajā konkursā komisijā faktiski notikusi izšķiršanās starp J. Strīķi un A. Loskutovu. Tā kā valdības uzstādījums bija korupcijas apkarošana, tad J. Maizītis nolēmis atbalstīt J. Strīķi, taču arīdzan A. Loskutovs bijis piemērots kandidāts.

A. Loskutovs amatu ieguva 2004. gada 27. maijā ar plašu Saeimas atbalstu. Tieši Tautas partija bija viena no tām partijām, kas toreiz aģitēja par A. Loskutova iecelšanu amatā, lai mazinātu „Jaunā laika” ietekmi. 2004. gada 26. maijā A. Kalvītis raidījumā „Kas notiek Latvijā?” teica, ka vēlas „sagaidīt leģitīmu KNAB vadītāju, kas pildīs tos pienākumus, kas ir noteikti likumā, nevis izpildīs politiskos pasūtījumus. Es Loskutova kungu nepazīstu, es arī viņu nezinu, bet es zinu, kā iepriekšējā KNAB vadība ir strādājusi”. Kā zināms, tagad A.Loskutovs atzinis, ka tolaik pirms iecelšanas amatā ticies ar šobrīd skaļu kriminālizmeklēšanu figurantiem un par oligarhiem dēvētajiem Andri Šķēli un Aivaru Lembergu, jo uzskatījis, ka citādi šajā amatā nevarētu tikt. Vairāk par šo sarunu saturu tā arī nav kļuvis zināms, taču fakts ir tas, ka kādreizējā A.Loskutova oponente un J.Strīķe vēl arvien vada KNAB apkarošanas virzienu jeb praktisko darbu konkrētās kriminālizmeklēšanās un operatīvajā darbā, lai gan tieši par šī virziena bremzēšanu savulaik turēja aizdomās A.Loskutovu.

Vairāku gadu laikā Aigars Kalvītis pārtapa no A.Loskutova atbalstītāja par kritizētāju. Būdams premjerministrs, A. Kalvītis paguvis ierosināt trīs disciplinārlietas pret A. Loskutovu, bet reāls sods saņemts tikai vienu reizi - 2006. gada pavasarī premjers izdeva rīkojumu par disciplinārsodu A.Loskutovam, ko pēdējais gan pārsūdzējis un šo sūdzību Administratīvā rajona tiesai paredzēts skatīt šā gada beigās. Strīds saistīts ar KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilmāra Bodes atjaunošanu amatā. A.Loskutovs pieņēma lēmumu disciplināri sodīt I.Bodi un pazemināt viņu amatā uz trīs gadiem saistībā ar tiesu izpildītājas Ingas Čepjolkinas lietu, kur I.Bode neinformēja prokuratūru par sūtījuma adreses maiņu. Premjers kā KNAB pārraugs pēc I.Bodes sūdzības saņemšanas šo KNAB priekšnieka lēmumu atcēla, uzdodot I.Bodi atjaunot amatā, bet A. Loskutovs to neizpildīja laicīgi, bet ar trīs dienu nokavēšanos.

Visa publiskā un kuluāru informācija liecina, ka šie sīkie formālie pārkāpumi ir tikai iegansti cīņās starp principiāli atšķirīgām nostājām, jo tieši I.Bodes atrašanās augstajā amatā un pieņemtie lēmumi noteica iznākumus vienā vai otrā izmeklēšanā. Un nebūt ne tikai izmeklēšanā par vēlākā prezidenta un viņa sievas darījumiem Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Šobrīd I.Bode, kā zināms, vairs nav amatā, pret viņu uzsākta un šobrīd turpinās kriminālvajāšana par slepenas informācijas izpaušanu.

Tikmēr A. Kalvītis KNAB, nebūt ne I.Bodes kontekstā, arī pārmeta informācijas nopludināšanu, 2006.gada septembrī nosaucot KNAB par „vislielāko operatīvās informācijas tirgotāju”. Arī šis temats izraisīja publiskas domstarpības starp KNAB priekšnieku un premjeru, jo, pretēji šim apgalvojumam, tolaik galvenais nopludināšanas temats bija žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanās un to atšifrējumu publiskošana, kas saistījās nevis ar KNAB, bet Valsts ieņēmumu dienesta struktūrām.

Valsts kontrole: cik liels grēkāzis ir KNAB?

Kā apliecina Valsts kontrole (VK), līdzīgas pārbaudes kā KNAB veiktas arī citās iestādēs, kuras rīkojas ar operatīvo darbības līdzekļu finansējumu - Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldē, Finanšu policijā, Satversmes aizsardzības birojā, un Militārās izlūkošanas un drošības dienestā. Valsts kontroliere intervijā „Kas notiek Latvijā?” norādīja, ka tāda veida pārkāpumi, kādi konstatēti KNAB, citās iestādēs netika konstatēti, taču tas nenozīmē, ka pārkāpumu nav.

Vēl arvien diskutabls ir jautājums, vai KNAB varēja jau līdz šim novērst VK atklātos pārkāpumus, ko tagad sola darīt, un kāda bijusi paša premjera loma šajā procesā. Pēc VK vasaras sākumā tapušā starpziņojuma par revīzijas rezultātiem, cik var spriest pēc publiskās informācijas, tā arī nav notikušas nekādas izmaiņas operatīvo līdzekļu uzskaites grāmatvedībā, taču tagad KNAB izveidota darba grupa, kas strādā pie uzskaites izmaiņām. Tomēr jāatzīmē arī tas, ka VK atklātos pārkāpumus nav uzskatījusi par tik nozīmīgiem, lai, kā tas notiek citos gadījumos, pēc savas iniciatīvas vērstos Ģenerālprokuratūrā, kura lemtu par kriminālprocesa uzsākšanu. Ģenerālprokuratūra, kā zināms, pamatu kriminālprocesam nesaskatīja arī pēc valdības izvirzītajiem jautājumiem.

Vēl viens strīdīgs jautājums saistībā ar VK secinājumiem, ka KNAB grāmatvedība „nesniedz patiesu priekšstatu par KNAB finanšu pārskatā uzrādītiem iestādes rīcībā esošiem aktīviem” un „KNAB, nenosakot kārtību kādā veicama materiālo vērtību iegāde un realizācija [...], rada krāpšanas iespējamības risku”, ir likumu pretrunas. 17. oktobrī raidījumā „Kas notiek Latvijā?” KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe interpretēja, ka, veicot uzskaiti, starp likumiem „Par grāmatvedību” un „Par valsts noslēpumu” priekšroka tika dota pēdējam, jo likumi esot pretrunā. „Piemēram, jūs nevarat uzlīmēt inventarizācijas zīmi uz slepenām kamerām, kuras jūs kaut kur ievietojat, vai ne? Tas jau uzreiz ir likuma „Par grāmatvedību” pārkāpums,” teica J. Strīķe.

Visbeidzot, salīdzinot pārkāpumus ne tikai operatīvo līdzekļu izmantotošanas, bet arī citās nozarēs, ir gana daudz pamata versijām, vai citi pārkāpumi, ņemot vērā apjomu, nav vēl plašāki. Kā piemērus var minēt gan īpašumu uzskaites un novērtēšanas nepilnības gan Satiksmes ministrijas, gan Izglītības un zinātnes ministrijas resoros, gan arī grāmatvediskās uzskaites problēmas Tieslietu ministrijas iestādēs.

Pagājušās nedēļas laikā ģenerālprokurors Jānis Maizītis paudis no politiķu nostājas atšķirīgu viedokli divas reizes – gan komentējot paša vadītās izmeklēšanas komisijas ziņojumu par A.Loskutova atbilstību amatam, gan iesniedzot protestu par A.Kalvīša lēmumu atstādināt A.Loskutovu no amata, kas notika vēl pirms izmeklēšanas komisijas izveides. Minētajā protestā ģenerālprokurors apstrīd gan KNAB priekšnieka atstādināšanu no amata, gan disciplinārlietas ierosināšanas pamatotību. J. Maizītis uzskata, ka KNAB priekšnieka statuss neatbilst Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajam amatpersonas statusam, kas liedz Ministru prezidentam iespēju pret viņu ierosināt disciplinārlietu, teikts nosūtītajā protestā. Te gan jāpiezīmē, ka ģenerālprokurors protestā atsaucas arī uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. pantā definēto pārraudzības terminu, kur teikts, ka "pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu". Domājams, ka uz šī pamata arī iepriekš A. Kalvītis ierosinājis trīs disciplinārlietas, par kuru tiesiskumu agrāk arī Ģenerālprokuratūrai nebija šaubu.

Cik šobrīd noprotams, premjers paredz nepiekrist ģenerālprokurora protestam, kas var likt strīdam nonākt tiesā, lai spriestu, ciktāl premjers varēja pamatot savu lēmumu ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, un ciktāl tikai ģenerālprokuroram saskaņā ar likumu par KNAB ir tiesības atstādināt biroja vadītāju un kurš drīkst ierosināt disciplinārlietas izmeklēšanu. Šķiet gana absurdi – ģenerālprokurors tiesāsies ar premjeru. Bet nebūt ne absurda ir strīda būtība – kāda šobrīd ir cena kontrolei pār KNAB.

Politiķu vairākums valdības izveidotajā un Ģenerālprokurora vadītājā komisijā, kā arī šis komisijas sastāva izveides un darbības reglamentācijas trūkums, ļāva sapludināt tiesiskos
argumentus un politiskos motīvus, ar balsošanu valdībā priekšroku dodot politiskajiem. Taču tas fakts, ka tieši KNAB un Ģenerālprokuratūras darbs šobrīd vairākās lietās notiek arī saistībā ar valdošās koalīcijas partijām, uzskatāmi liecina par interešu konfliktu šāda politiskā lēmuma pieņemšanā un nepieļaujamību tiesiskos argumentus pārbalsot ar politiskajiem lēmumiem. Sekojošās ģenerālprokurora iebildes bija tik asas, kādas, vismaz publiskajā telpā, no ģenerālprokurora puses nav pieredzētas, ne saistībā ar tā saukto „Lemberga stipendiātu”, ne kādu citu lietu. Tas ļauj izteikt versiju, ka tik tieša politiskās un justīcijas varu robežas pārkāpšana vēl nebija notikusi.