Racionāli emocionālais budžets
Šogad nav pirmā reize, kad valsts budžeta tapšanu pavada protesti un piketi. Tomēr šoreiz emocijas sit īpaši augstu vilni. Aug arī darba devēju bažas par politiķu nepietiekamu valsts ekonomikas nākotnes redzējumu ilgtermiņa. Uz šāda fona valdošās koalīcijas pieeja valsts budžeta sabalansēšanai, iespējams, būtu jāpārskata. Gan racionāli, gan emocionāli.
Lielākos protestus izraisījušais algu pieauguma samazinājums skolotājiem, mediķiem, policistiem un arī kopumā valsts pārvaldē strādājošajiem ir par 80 no iepriekš iecerētajiem 160 miljoniem latu. Tātad, 80 miljonu ekonomija. Kas ir tikai apmēram pusotrs procents no vairāk nekā 5 miljardus lielās valsts budžeta kopsummas, kura kopumā salīdzinot ar pagājušo gadu pieaugusi par miljardu. Vēl un vēlreiz jājautā, vai nevarēja atrast ekonomiju citās pozīcijās. Jo runa ir par tādu algu palielināšanu, kuras ir dažu simtu latu apjomā, un tās nu ir tādas summas, kuras pilnīgi konkrēti var mazināt darba produktivitāti attiecīgajās nozarēs, ko allaž saucam par svarīgām un pat prioritārām – izglītībā, medicīnā, likumsargāšanā.
Daudz konkrētākām būtu jābūt runām un arī lēmumiem par efektivitāti – jau vairākkārt piesauktais Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda ziņojums, kas tapis šā gada vasaras sākumā, uzskatāmi parāda, ka, salīdzinot ar citām valstīm, Latvijai ir problēmas ar efektivitāti gan izglītībā, gan veselības aprūpē. Taču nekādi dižie optimizācijas vai reformu procesi nenotiek. Nu jau labu laiciņu tiek runāts arī par līdzekļu taupīšanu sociālajā sfērā, piemēram, mazinot bezdarbnieku pabalstu termiņus. Taču arī attiecībā uz to neviens nesteidzas.
Inflācijas apkarošanās plānā, kas arī nesaraujami saistīts ar budžetu, šopavasar viens no punktiem bija saistīts ar iespējamu valsts būvobjektu piebremzēšanu tuvākajos gados – gan attiecībā uz tiešajiem valsts budžeta izdevumiem, gan Eiropas fondu naudas izmantošanu, kas aptver zināmos „treknos gadus” līdz pat 2013.gadam. Tomēr arī šajā jomā nekāda taupīšana nav manāma.
Pēdējā vismaz gada laikā arvien skaļāk no dažādiem skatupunktiem izskan arī versijas par nodokļu sistēmas principiālu revidēšanu – gan par darbaspēka, gan patēriņa nodokļiem, gan attiecībā uz reinvestēšanu, gan nekustamajiem īpašumiem. Tomēr nekādas principiālas pārmaiņas nenotiek. Tikmēr nodokļu iekasēšanas neuzlabošanu kārtējo reizi uzskatāmi pierāda sākumdeklarēšanas sistēmas ieviešanas atlikšana.
Valsts budžeta plāni ne tikai uz nākamo, bet arī turpmākajiem diviem gadiem, protams, ir piesardzīgāki nekā līdz šim, taču tur nav atrodamas būtiskas pārmaiņas, bet gan, tāpat kā līdz šim, cerības, ka inflācija mazināsies. Tikmēr inflācija nu jau ilglaicīgi sasniegusi tādu apjomu, ka, ekspremjera līdzības lietojot, valsts deg zilās ugunīs. Taču politiķu stils pagaidām ne tuvu neliecina par gatavību organizēt kopīgu ugunsgrēka dzēšanu. Vērtējumi par sabiedrības kritiku un pašiem par sevi ir tik nevienlīdzīgi, ka pagaidām nav arī ticības, vai solījumi pārvērtēt budžetu sarunās ar arodbiedrībām un citiem nevalstiskajiem partneriem ir kas vairāk kā imitācija. Runa pat nav par aklu pakļaušanos vienām vai otrām prasībām, bet visu izvirzīto jautājumu apspriešanu pēc būtības.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem kāds Latvijas politiķis trāpīgi izteicās, ka politiķis var nezināt, kas notiek valstī vai nesaprast, kā atrisināt visas problēmas, bet viņam ir jāsāp tam, kas notiek tautā. Tad var vairāk zināt, saprast un izdarīt.
Video: "Kas notiek Latvijā?", 10.10.2007.