Šo debašu formāts tika balstīts uz dažādiem aizrobežu debašu precedentiem, lielā mērā uz ASV prezidenta amata kandidātu debatēm, kurām ir krietna vēsture un kuras arī piedzīvojušas formātu maiņas. Tomēr princips saglabājas – dot iespējas kandidātiem par katru no jautājumiem izteikt savu redzējumu vai pozīciju, pēc tam, vairāk vai mazāk reglamentētos ietvaros attīstot savstarpējas debates. Protams, dažādās valstīs ir dažāds debašu skaits, kas attiecīgi ir kontekstā ar dažādām prezidenta funkcijām un pilnvarām, kas attiecīgi nosaka jautājumu saturu un spektru.
Latvijas gadījumā, iepriekš to publiski izziņojot, tika noteikts nosacīti maksimālais atbilžu garums uz katru jautājumu – divas minūtes, vēl vairākas minūtes atvēlot sekojošiem pretargumentiem, iebildēm, piebildēm, replikām un diskusijai. Jautājumu loks ietvēra plašu tematu spektru, kas saistās ar valsts un prezidentūras aktualitātēm – par personālijām un amata pilnvarām par politikas un ekonomikas procesiem, sabiedības un valsts problēmām. Apzināti netika veidoti šauri eksaminācijas tipa jautājumi, no sērijas - cik valstīs ir Latvijas vēstniecības vai kurā likumā kas reglamentēts, lai aiz šādiem „kokiem” nepazaudētu „mežu”, bet plašāki jautājumi, ietverot līdzšinējās kandidātu izejas pozīcijas un publisko dienaskārtību. Lai kandidāti varētu, pēc savas izvēles, atbildēt konceptuālāk vai konkrētāk, lai būtu „telpa” izteikt savas prioritātes vai alternatīvas, ja tādas ir. Vai arī – lai varētu norobežoties no lietām, kas netiek uzskatītas par prezidenta kompetenci vai pienākumu attiecīgā jomā.
Protams, ir atruna, ka dažādās valstīs atšķiras prezidentu statuss, ievēlēšanas sistēma, cilvēku mentalitāte, politiskā pieredze un vēl kas cits. Protams, faktors ir arī tas, ka Latvijā trūkst debašu pieredzes un tradīcijas. Tomēr viens no jautājumiem šo debašu vērtēšanai vienalga varētu būt tas, ciktāl, ja prezumējam, ka demokrātiskā Latvijā prezidenta kandidātiem jāprezentē savs piedāvājums sabiedrībai debašu formā, Valsts prezidenta amata kandidātiem vispār ir pienācīgi redzējumi un piedāvājumi par turpmāko valsts un sabiedrības četrgadi , ciktāl viņiem tādiem jābūt, un ciktāl kādā līmenī un saturiskā piesātinājumā viņiem jāgrib un jāspēj par tiem (tai skaitā arī pret atšķirīgiem redzējumiem un piedāvājumiem) debatēt.
Kas būtiski – tas nav jautājums tikai pašiem kandidātiem un par pašiem kandidātiem. Tas ir arī jautājums par sazobi starp Latvijas vēlētājiem, viņu ievēlētājiem tautas priekšstāvjiem Saeimā un deputātiem, kuri izvirza un vēl Valsts prezidentu. Tas, kādi un ar kādu redzējumu vai piedāvājumu ir Valsts prezidenta kandidāti, sākas vismaz ar Saeimas vēlēšanām un to, vai partijām ir vai nav savi prezidenta amata kandidāti, ne tikai ar ievēlēšanas procedūru tagad. Tas turpinās ar to, vai partijām ir vai nav skaidras programmas, kas, ar vienām vai citām pilnvarām, neizbēgami ir atskaites punkts arī prezidentam, definējot savus uzstādījumus. Jautājums par to, ko kandidāti debatēs pateica vai nepateica par būtiskām tēmām valstī un sabiedrībā, saistās ar to, cik skaidri ir vai nav definēti arī partiju un sabiedrības kritēriji, virzot un atbalstot vai neatbalstot kandidātus. Par personālijām šajā „personāla atlasē”. Par to, kādi tieši mērķi ir primārie un kādi darbi būtu vai nebūtu jāturpina. Par to, ciktāl prezidenta amata kandidātam ir vai nav tautsaimniecības attīstības redzējums. Par to, vai dalība valdībā var būt „plika” prasība vai arī to jānosaka programmatiskiem faktoriem un personāliju resursiem.
Lai kādas būtu vai nebūtu aizdomas par politisko tirgu vai tamlīdzīgiem procesiem prezidenta izvēlē, šobrīd, vismaz turpmākās nedēļas laikā, vēlētājiem, dažādu nozaru un grupu pārstāvniecības ietvaros, ir visplašākās iespējas vērtējot kandidātu piedāvājumus un redzējumus, ar vienu vai citu pamatojumu un kritērijiem dot vai nedot mandātu deputātiem balsot par vai pret vienu vai otru no kandidātiem, vai pret abiem. Valda Zatlera un Andra Bērziņa publiskās debates tika veidotas un īstenotas, lai taptu viens no atskaites punktiem šiem vērtējumiem, kas ļautu meklēt ceļus uz kvalitatīvāku politiku.