Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 08.12.2019.
 

Nekustamā īpašuma nodoklis: simbols, pašapmāns un testaments

Nekustamā īpašuma nodoklis

21.04.2011. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Vēl aizvadītā budžeta konsolidācija nebūs piemirsta un pavasara saule nebūs īsti izbaudīta, kad Latvijas politekonomiskajā dienaskārtībā atgriezīsies epopeja ap nekustamā īpašuma nodokļa izmaiņām. Šis nodoklis šobrīd zināmā mērā kļūst par simbolu visai valsts nodokļu politikai. Šīsnedēļas „Kas notiek Latvijā?” debates par šo tēmu labi parādīja argumentu samēru, bet ne tik labi kļūst redzami principi un kritēriji iespējami optimāliem risinājumiem.

Pirmā lieta, kas šobrīd ir gaužām uzskatāma – par nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) šķēpus lauž valsts resori, pašvaldības un dažādas sabiedriskās organizācijas, strādājot Finanšu ministrijas valsts sekretāra vadītā darba grupā, taču politiķu skaidri definētas politikas nav. Protams, var jau atrunāties, ka par politiku saucams Ministru prezidenta rīkojumā par darba grupas izveidi ierakstītais „izvērtējot iespējas dot lielākas tiesības pašvaldībām” vai tieslietu ministra izteikumus intervijā par nodokļu likmju „koridoru” pašvaldībām, tomēr tā ir pārāk vispārīga baltiem diegiem šūta politika.
No vienas puses, pēc tam, kad arī partiju priekšvēlēšanu programmās par NĪN bija labākajā gadījumā vispārīgas un, protams, par nabadzīgo tautu rūpi turošas frāzes, zinot valdības un parlamenta politiķu pēdējo gadu stilu budžeta konsolidācijā, gan valsts un pašvaldību amatpersonām, gan sabiedriskajiem aktīvistiem var rokas nolaisties, lai censtos sagatavot ko tādu, ko atkal ignorēs. Bet, no otras puses, šis ir arī izaicinājums, lai parādītu, vai amatpersonas un nevalstiskās organizācijas spēj nonākt līdz kvalitatīviem priekšlikumiem, ko nevar tik viegli apiet.

Pamatjautājums šajā kontekstā ir tikt skaidrībā par mērķiem, ko gribam sasniegt, par problēmām, ko gribam novērst, un līdzekļiem, ar kādiem to visu darīt. Tas ietver vairākas lietas.
Pirms gada Finanšu ministrijas gatavotajās nodokļu pamatnostādnēs tika paredzēts palielināt NĪN slogu, samazinot slogu darbaspēkam, kā arī nosakot neapliekamo vērtību katram objektam. Tagad par sloga pārnešanu vairs runa nav, arī pašvaldību aizstāvētā neapliekamā minimuma princips tiek noraidīts.
Par kadastrālo vērtību noteikšanas problēmām bija runa gan pamatnostādnēs pirms gada, gan to par problēmu atzīst pašreiz strādājošā darba grupa, gan par to regulāri „cepas” medijos. Komplektā nāk problēmas ar simtiem un tūkstošiem reižu atšķirīgajām cenām un summām par līdzīgiem objektiem dažādos Latvijas reģionos. Tieslietu resors un Valsts zemes dienesta ģenerāldirektore it kā atzīst, ka ir problēmas, tomēr bez kādas plašākas argumentācijas paziņo, ka tie ir tikai „atsevišķi gadījumi”. Un, vienlaikus atzīstot, ka „mūsu kadastrālās vērtēšanas sistēma nav piemērota šai nodokļu politikai” (precīzs amatpersonas izteikums vakar ēterā!), paredzot saglabāt kadastra sistēmas lomu, neizskan nekādi plāni par visaptverošu revīziju, lai mazinātu iedzīvotāju un uzņēmēju neuzticēšanos šim pasākumam un tā (ne)taisnīgumam.
Kontekstā ar starptautisku salīdzinājumu, šobrīd plānotos ieņēmumus no NĪN aptuveni 0,76% apmērā nu Finanšu ministrijas valsts sekretārs pasludina par Eiropas mēroga „etalonu”, lai gan publiskos avotos internetā var atrast datus (no kuriem jaunākie ir par aizpērno gadu, taču nav ziņu, ka apjomi būtu kardināli mainījušies), ka nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi procentos no IKP zemāki nekā Latvijā ir vismaz 10 Eiropas valstīs.
Kā vēl viena problēma no visām pusēm tiek atzīts 25% pieauguma ierobežojums nodoklim par zemi, tomēr nav nekādu uzskatāmu prognožu, kādā apjomā, kaut samazinot nodokli trīskārt, cik daudziem maksātājiem un cik lielā mērā šis maksājums varētu mainīties.
Vēl nāk klāt jautājumi par to, cik liela iedzīvotāju daļa nespēj nomaksāt nodokli sociālās krīzes apstākļos, ciktāl NĪN ir jābūt sasaistītam ar pašvaldības infrastruktūru, par to, ciktāl nodokļa politika virzīta uz to, ka nav ko dzīvot rajonā, kas „nav pa kabatai”, bet ciktāl tai jādod tiesības uz, „dzīves telpu” kā komentāros rakstīja daži KNL skatītāji.
Uz visa šī pretrunu, problēmu un atskaites punktu fona pašreiz deklarētais risinājums – noteikt vienotu likmi, dodot pašvaldībām savā teritorijā individuāli noteikt dažādās zonās dažādas likmes starp 0,1% un, piemēram, 4%, bet nākamgad vēl saglabājot pašreizējo sistēmu un izmaiņas ieviešot tikai no 2013.gada – neizskatās pienācīgi pamatots, lai varētu teikt, ka tas ir pietiekams mērķu skaidrībai, atbild uz visiem jautājumiem un risina visas problēmas. Nemaz nerunājot par riskiem attiecībā uz pašvaldību godaprātu, atbildīgumu un taisnīgumu, šādu rīcības brīvību izmantojot.

Protams, būtu muļķīgi arī aizrauties ar vaimanoloģiju un pašapmānu – visas vēlmes nav piepildāmas, kad gan valsts, gan pašvaldību budžetiem nauda trūkst, un pašreizējie plānot iekasētie 100 miljoni latu gadā visā valstī, kas ir vidēji aptuveni 5% pašvaldību budžetos no NĪN nez vai ir optimālais cipars. Taču te ir jautājumi par proporcijām starp dažādas kategorijas zemi, saimnieciskiem objektiem un mājokļiem. Tai skaitā pieticīgiem un dārgiem mājokļiem, kur, kā tas izskanēja arī trešdienas debatēs, diferencēšanai ir dažādi varianti.
Dažādi varianti ir par lielāko daļu no strīdīgajām problēmām un risinājumiem, un te nu ir varbūt pat būtiskākais jautājums – kā izskatīt šos variantus un lemt par tiem? Dažādo viedokļu pārstāvniecības darba grupu vada Mārtiņš Bičevskis, kuram šo darbu varētu nosaukt par vienu no punktiem viņa finanšu resora valsts sekretāra „testamentā”, ko viņš atstās, pārceļoties darbā pie baņķieriem. Plašāk nemaz nerunājot par iespējamo interešu konfliktu arī starp banku un valsts interesēm, šajā gadījumā ir ļoti dažādas iespējas īstenot demokrātiju. Vai nu pēc principa – jūs apspriedīsiet, es izlemšu, vai arī pēc patiesi demokrātiskiem principiem, kad vairākums nevis uzspiež savu versiju, bet par to pārliecina, un/vai arī ņem vērā mazākumu, protams, ja arī tas spēj pārliecināt. Ja notiktu pēc šāda principa, tad „mantojums” pēc šīs kārtējās polemikas varētu iznākt tāds, kas mazinātu iespējas politiķiem lemt par skaitļu tabulām bez pienācīgas analīzes, nevis par cilvēkiem. Pretējā gadījumā, pat gribot kā labāk, iznāks kā vienmēr.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: