Vai pensiju sistēma sabruks (II): bērni un migrācija neglābs
„Kas notiek Latvijā?” (KNL) turpina iepriekšējā rakstā (www.knl.lv/raksti/1358/) aizsākto jaunāko sociālā budžeta ilgtspējas scenāriju pirmpublicēšanu un analīzi. Prognozes rāda, ka, nemazinot sociālā budžeta izdevumus, no desmit gadus ilgas „bedres” izvairīties neizdosies ne pie kādiem dzimstības un migrācijas scenārijiem, turklāt Labklājības ministrijas (LM) optimistiskos pieņēmumus apšauba eksperti. Atliek trīs versijas – vai ievērojami palielināt valsts parādu, lai finansētu dziļu un ilgu sociālā budžeta deficītu, vai jau tuvākajos gados rast pamatbudžetā papildus līdzekļus pensiju piemaksu un vecāku pabalstu maksājumiem, vai arī samazināt pensijas.
Mīnus 800 miljoni vai miljards un 134 miljoni šajā desmitgadē
Balstoties uz iepriekš aprakstīto LM plānoto ekonomiskās attīstības „bāzes scenāriju”, pēc KNL lūguma ministrijas speciālisti modelēja, kā šo scenāriju ietekmētu augstāka vai zemāka dzimstība, lielāka emigrācija vai imigrācija. KNL lūdza sniegt prognozes arī scenārijam, kurā pensionēšanās vecuma paaugstināšana nebeidzas 2021.gadā, kā tas plānots šobrīd, bet tas pakāpeniski tiek celts līdz 70 gadiem, kas hipotētiskā līmenī publiski izskanējis.
Attiecībā uz pensionēšanās vecumu prognozēs redzams, ka sociālā budžeta deficīta dziļākais punkts tiek sasniegts pirms 2021.gada, līdz ar to pensionēšanās vecuma tālāka celšana izkļūšanu no „bedres” diez vai būtiski ietekmētu.
Taču liels sociālā budžeta deficīts paredzams visos dzimstības un migrācijas scenārijos – atkarībā no variantiem, negatīva bilance sociālajā budžetā varētu būt līdz 2023. vai pat līdz 2026.gadam. Mazākais kopējais sociālā budžeta aizņēmums parādās scenārijā ar zemu dzimstību – šīs desmitgades beigās to prognozē 808 miljonus latu lielu. Lielākie „mīnusi” būtu augstas dzimstības scenārijā – miljards un 134 miljoni latu. Īstermiņā dzimstības lielā ietekme acīmredzot saistāma ar vecāku pabalstu izmaksu no tā paša sociālā budžeta, kamēr nodokļu maksātāju skaitu un sociālā budžeta uzkrājumu jaundzimušo būtisks skaita palielinājums gan varētu nozīmīgi ietekmēt vēlāk.
Dzimstības rādītājs – „nereāli augsts”
Summārais dzimstības koeficients ir rādītājs, kurš raksturo vidējo bērnu skaitu, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī. LM modelēšanā izmantotie bāzes scenārija pieņēmumi paredz, ka šis koeficients jau šogad būs 1,32, bet līdz 2060.gadam palielināsies līdz 1,53. Zemas dzimstības scenārijā koeficients paredzēts nemainīgs – 1,28, savukārt augstas dzimstības scenārijā pieņemts, ka koeficients jau 2015.gadā sasniegs 1,99 un tāds saglabāsies līdz 2060.gadam.
Demogrāfs un Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs pauž viedokli, ka dzimstības rādītājs ir paņemts „tik nereāli augsts, kas vienkārši nav iespējams”. Eksperts norāda, ka reāli jau 2010.gadā koeficients bija tikai 1,17 un arī šogad tas nebūs augstāks, jo pirmajos mēnešos dzimstība ir vēl par 5% samazinājusies.
Viņš pauž viedokli, ka zemās dzimstības pieņēmumi drīzāk būtu jālieto kā bāzes vai pat augstās dzimstības pieņēmumi, savukārt bāzes un zemās dzimstības pieņēmumi ir pilnībā jāpārskata. „Fakts, ka 2015.gadā augstas dzimstības prognoze varētu sasniegt 1,99 bērnus uz vienu sievieti, ir vienkārši utopisks, jo tāds tas nav pat bagātajās Skandināvijas valstīs, kur ir desmit reižu labvēlīgāki apstākļi bērnu radīšanai. Vēl jo vairāk – pašreiz valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka bērnu atbalstam nekādas papildus naudas nebūs vismaz tuvākos trīs gadus – tātad dzimstība nevarēs pieaugt nemaz,” uzskata I.Mežs.
LM, sniedzot modelēšanas informāciju, īpaši uzsvēra, ka grib sagaidīt jaunās EUROSTAT prognozes, kas būs pieejamas tuvākajos mēnešos, lai modelēšanā izmantotu pamatotākus pieņēmumus. Bet jebkurā gadījumā, ja izmantotas neadekvāti augstas dzimstības prognozes, tas nozīmē, ka visi scenāriji, tai skaitā bāzes ekonomiskās attīstības scenārijs, jākoriģē. Zemāka dzimstība, kā jau minēts, nozīmētu mazākus izdevumus īstermiņā, taču daudzus riskus ilgtermiņā.
Migrācijas pieņēmumi – „ļoti diskutējami”
Attiecībā uz migrāciju LM prognozēs izmantots migrācijas saldo rādītājs – tas rāda starpību starp valsts teritorijā iebraukušo un no tās izbraukušo iedzīvotāju skaitu attiecīgajā laika periodā. LM izmantotie pieņēmumi liecina, ka bāzes scenārijā laikā no 2010. līdz 2060.gadam Latvijā iebrauks par 45 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā no tās izbrauks. Augstas emigrācijas scenārijā emigrantu kopumā būs par 202 tūkstošiem vairāk nekā imigrantu, savukārt augstas imigrācijas scenārijā imigrantu būs par 367 tūkstošiem vairāk nekā emigrantu. Tas, protams, ir nozīmīgs imigrantu skaits tādai valstij kā Latvija, taču eksperti apšauba arī migrācijas pieņēmumu pamatotību.
Latvijas Bankas ekonomisti veica ātru novērtējumu izmantotajiem pieņēmumiem un sniedza viedokli, ka migrācijas pieņēmumi ir ļoti diskutējami. „Pirmkārt, izejas pozīcija izskatās pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem par migrāciju, kuros novērtējums ir par zemu. Otrkārt, nešķiet loģiski, ka bāzes scenārijā ir paredzēta neto darbaspēka ieplūde. Skaidrs, ka darba tirgus paliks atvērts un ka algu atšķirība ar Rietumeiropas valstīm saglabāsies vēl ilgu laiku. Līdz ar to neredzam iemeslus šādam bāzes scenārijam,” norādīts komentārā. Ekonomisti uzskata, ka loģisks pieņēmums būtu – tuvākajos gados saglabājas darbaspēka izplūde, kas, izejot no krīzes, uz īsu laiku samazinās, iespējams, uz īsu laiku kļūst nedaudz pozitīva, taču pēc tam plūsma atkal veidojas mēreni negatīva.
Arī I.Mežs vērtē, ka bāzes scenārijā „vienkārši tiek pieņemts, ka emigrācija tuvākos 10 gados no Latvijas izbeigsies, un tad sāksies diezgan plaša imigrācija”. Viņš uzsver, ka imigrantu skaitļi ir lieli, un uzdod arī jautājumu – vai Latvija uz tādu imigrāciju ir gatava un vai latvieši ir gatavi to pieņemt. Šis neapšaubāmi ir valstiskā līmenī risināms jautājums – vienlaikus jāsaprot, ka arī augsta imigrācija, ja to gribētu un izdotos realizēt, tuvāko gadu sociālā budžeta problēmas novērst nepalīdzēs.
Skarbākais scenārijs – sociālos izdevumus samazināt par 15%?
Iepriekšējā rakstā jau bija secināts, ka sociālajā budžetā deficīts neveidojas tikai pie diviem scenārijiem – ja īstenojas optimistiskais ekonomiskās attīstības scenārijs, ko gan šaubīgi vērtē speciālisti, vai arī pensiju piemaksas un vecāku pabalstus no sociālā budžeta pārtrauc maksāt jau no 2012.gada. Paturot prātā, ka pamatbudžetā turpmākas konsolidācijas jeb budžeta deficīta mazināšanas apstākļos tam brīvu resursu nav.
Redzams, ka dažādas dzimstības un migrācijas versijas šo scenāriju skaitu nepaplašina.
Ja optimistiskais ekonomiskās attīstības scenārijs, pretēji ekspertu šaubām par, piemēram, bezdarba līmeņa mazināšanos, piepildās, tad sociālais budžets viennozīmīgi būs saucams par ilgtspējīgu un pensiju sistēmai sabrukums nedraud. Pretējā gadījumā atliek divi varianti – par deficītu un izdevumu samazinājumu.
Pensiju piemaksas un vecāku pabalsti noapaļojot gadā izmaksā ap divsimt miljonus latu. Ja attiecībā uz šiem maksājumiem nenotiks nekādas izmaiņas, sociālais budžets ieslīdēs „bedrē” uz padsmit gadiem un tam būs vajadzīgs papildus finansējums jeb aizņēmums līdz pat miljardam latu, ar attiecīgiem parāda procentiem. Ja izmaiņas šajās pozīcijās tomēr notiks, tad, jo ātrāk tās notiks, jo mazāks aizņēmums nepieciešams. Piemēram, ja izmaiņas notiks no 2014.gada, kas ir viens no iespējamiem variantiem, aizņēmuma summa varētu būt ap ceturtdaļmiljardu latu.
Principā tas nav nekas ārkārtējs – sociālā budžeta aizņēmums no pamatbudžeta Latvijā jau ir pieredzēts no 1999. līdz 2002.gadam. Tomēr kopējais aizņēmums uz 2003.gada sākumu bija tikai 82 miljoni latu, kas ir nesalīdzināmi mazāk, vērtējot gan apjomu, gan šībrīža riskus, turklāt ņemot vērā jau esošo valsts parādu un budžeta deficīta mazināšanas programmu. No otras puses, panākot pastāvīgu pozitīvu sociālā budžeta bilanci pēc pensiju piemaksu un vecāku pabalstu izmaksu pārcelšanas uz pamatbudžetu jau nākamgad, aizņēmuma un deficīta problēma kopbudžetā nemainās, vien tiek pārcelta no viena budžeta uz otru.
Ja būtiski neuzlabojas ekonomiskā situācija un iemaksas budžetā un nav citu papildus resursu, atliek tikai viens variants – sociālā budžeta izdevumu samazināšana. Lai turpmākajos gados noturētu bilanci, kas neprasa papildus izdevumus attiecībā uz visiem pašreiz sociālajā budžetā iekļautajiem maksājumiem, ir vai nu pilnībā jāatceļ vecāku pabalsti un pensiju piemaksas, vai nu, ņemot vērā šādas atcelšanas praktisku neiespējamību, jāatgriežas pie jau publiski izskanējušiem variantiem attiecībā uz pensijām – piemēram, pensiju neapliekamā minimuma samazināšana. Ja turpmāk par mērķi tiks izvirzīts izvairīties no papildus izdevumiem un aizņēmumiem sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanā, tad kopumā nepieciešamais samazinājums varētu sasniegt pat 15% no šī gada sociālā budžeta izdevumiem.
Labklājības ministrijas modelēšanas rezultāts pie dažādiem dzimstības un migrācijas scenārijiem
Labklājības ministrijas modelēšanā izmantotie pieņēmumi