Līdzšinējos gadus kopš tiesībsarga amata un biroja izveides ar daudzām un dažādām argumentācijām var kvalificēt kā neizmantoto iespēju laiku. Šībrīža situācijā ir jauni riski un jaunas iespējas.
Politiskais cīniņš starp Saeimā pārstāvētajām partijām par šo jautājumu jau sākotnēji ir ieliecis negatīvu „bagāžu”. Gan tāpēc, ka 53 balsu vairākums nav diez ko pārliecinošs mandāts, gan tāpēc, ka strīdos politiķi, no abām pusēm, nedemonstrēja diez ko pārliecinošas pozīcijas gan attiecībā uz tiesībsarga izvēles formu, gan turpmākā darba saturu.
„Vienotības” un ZZS savstarpējās „laipnības” ir koks ar diviem galiem – no vienas puses, ir sava loģika piesaukt principus par kandidātu saskaņošanu partneru starpā, bet, no otras puses, koalīcijas sadarbības līgumā patiešām vienprātība par šādas amatpersonas virzīšanu vai apstiprināšanu nemaz nav paredzēta. Praksē, acīmredzot, to var nosaukt par savstarpēju, ne vienmēr veselīgi sportisku „muskuļu demonstrēšanu”, tikai problēma ir, ka tik daudz laika veltot muskuļiem, galvas darbināšanai pietrūkst laika. Turklāt galvas pilnas ar neizslimotām fobijām – tikko kā kandidāts nav „mūsējais”, tā ir aizdomīgs un būs neobjektīvs, jo „jūsējais”.
Sabiedriskas autoritātes un profesionālas pieredzes nepilnības varēja daudzos aspektos attiecināt uz abiem kandidātiem. Tai pat laikā, ja gribam, lai valsts darbā nonāk jaunākas paaudzes cilvēki, ir skaidrs, ka viņiem nebūs tādu karjeras un zinātnisko nopelnu kā daudzām „sirmajām galvām”, līdzšinējo, tik daudz kritizēto tiesībsargu ieskaitot. Neatkarīgi no tā, bažas, kas paliek, jaunam tiesībsargam darbu uzsākot, ir jautājums par apzināto un iecerēto darba stratēģiju un prioritātēm.
Divu kandidātu līdz šim publiski nosauktās prioritātes virsrakstu līmenī bija atšķirīgas, tomēr diez ko detalizēta izvērsuma visbiežāk pietrūka. Vienojoša bija nostāja par darbības formu – lielāku publiskumu, lielāku proaktīvo darbību, un tamlīdzīgi. Mazāk gan bija racionālu apsvērumu, ciktāl plašais nozaru spektrs un minētās aktivitātes īstenojamas ar nedaudz vairāk kā pusmiljonu latu lielo budžetu. Līdz ar to, ir pamats teikt, ka tiesībsarga darba plāns un prioritātes nu paliek kā pirmais „mājasdarbs” jau amatā ieceltajam tiesībsargam. Ko, protams, var īstenot arī bez jauniem birokrātiskiem dokumentiem, bet ar praktisku un uzskatāmu rīcību konkrētos jautājumos.
Tiesībsargs var līdzēt sabiedrībai vairāk realizēt savas tiesības attiecībās ar varu. Bet cik lielā mērā, kurās jomās – tas ir atkarīgs arī no pašas sabiedrības. Jaunajam tiesībsargam nu ir amats un pilnvaras, sabiedrībai savukārt – iespējas, ciktāl ko no jaunā tiesībsarga prasīt, ciktāl līdzēt realizēt līdz šim neizmantotās iespējas, bet ciktāl – neticēt, ka tiesībsargs būs „mūsējais”, un nedarīt neko. Pēc kā gan nebūtu pārmērīgi jābrīnās, ka nekas no gaidītā arī nenotiek.