Sociālo problēmu risinājumi – cinisms vai „realitāte”?
„Latvenergo” jaunā tarifu plāna dēļ īpaši aktuāls ir kļuvis jautājums par sociālajām problēmām un labākajiem šo problēmu risinājumiem. Lai gan vairums dalībnieku 16.februāra publiskajās debatēs „Kas notiek Latvijā?” piekrita, ka labākais risinājums būtu daļu uzņēmuma peļņas ieskaitīt budžetā tieši sociāliem mērķiem, ekonomikas ministra izteikumi par to, kas būtu noticis, ja „Latvenergo” peļņu nebūtu atdevis akcionāram, radīja šaubas par šāda risinājuma iespējamību tuvākajā laikā.
Iniciatīvas grupas „skarbi.eu” pārstāvis, LU Datorzinātņu fakultātes doktorants Reinholds Zviedris kritizēja sistēmu, kurā trūcīga ģimene, kas īrē dzīvokli, bet kur namīpašnieks neļauj skaitītāju pārrakstīt uz konkrēto īrnieku, nevar pretendēt uz palīdzību, bet „Latvenergo” valdes loceklis Uldis Bariss solīja, ka arī šāda ģimene uz atbalstu varēs pretendēt.
Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tehnisko problēmu jautājumos Aino Salmiņš atgādināja, ka 2011.gads ir pēdējais, kurā strādā sociālās drošības tīkla stratēģija. Skaidrojot, kādi ir trīs varianti tālākajai rīcībai, viņš izvirzīja jautājumu, vai nav izdevīgāk „Latvenergo” peļņas daļu iemaksāt budžetā, orientējot tieši uz sociālo bloku. Taču ekonomikas ministrs Artis Kampars („Vienotība”) skaidroja – ja „Latvenergo” tāpat kā citi valsts uzņēmumi krīzes periodā nebūtu atdevis peļņu akcionāram, visticamāk, naudas nebūtu ārstiem vai kādam citam, kas saņem naudu no valsts budžeta, vai arī būtu kāds nodokļu palielinājums. „Par labu Latviju” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietniece Rita Strode šo apgalvojumu novērtēja kā „ļoti cinisku”, bet ministrs uzstāja, ka „tā ir realitāte”. Tomēr arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja p.i. Ivars Zariņš un citi dalībnieki piekrita, ka vajadzētu politiski nolemt, ka daļu uzņēmuma peļņas novirza budžetā tieši sociālajiem jautājumiem.
Raidījuma vadītājs arī norādīja ministram, ka spēkā esošā politikas dokumentā šobrīd ir definēts mērķis, kas saistās ar enerģijas pieejamību iedzīvotājiem, un tā sasniedzamais indikators ir – 2010.gadā mājsaimniecības maksājumi par enerģiju no kopējiem ienākumiem vidēji nedrīkst pārsniegt 10%. A.Kampars uzsvēra, ka dokuments tika pieņemts 2007.gadā, kad tika zīmētas citādas attīstības līknes, un šobrīd tiek pārstrādāts, jo „tā realitāte ir mainījusies”.
Video: Reinholds Zviedris, Uldis Bariss, Aino Salmiņš, Rita Strode, Artis Kampars un Ivars Zariņš par to, kā vislabāk risināt ar enerģijas tarifu kāpumu saistītos sociālos jautājumus. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 16.02.2011.)