Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 19.11.2019.
 

Nejaušību teorija olimpiskajos plānos

Sports

02.03.2006. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents (LOK) Latvijas sportistu startu Turīnas olimpiskajā spēlēs vērtē ar septītnieku desmit ballu sistēmā – tāds novērtējums izskanēja vakar olimpiešu startiem un valsts sporta saimniecībai veltītajā diskusijā “Kas notiek Latvijā?”. Ar atzīmi nenovērtēti palika turpmākie sporta attīstības plāni, kas, protams, nav tik uzskatāmi kā sportistu rezultāti. Tomēr tieši no tiem jau tagad atkarīgas turpmākās “atzīmes” un to saņēmēji ne tikai pāris tuvākajās olimpiādēs vien.

Lai kaut ko plānotu nākotnei, allaž svarīgi ir sākt ar esošās situācijas vērtējumu. Pāris dienas pēc olimpiādes noslēguma, protams, atzīmes likšana par sportistu startu ir adekvāts vērtējums. Tomēr būtu ļoti vērtīgi, lai tuvākajā laikā sekotu sporta dzīves plānotāju, LOK un Latvijas olimpiskās vienības (LOV), kā arī sporta veidu federāciju plašāka analīze par Turīnas olimpiskajiem startiem.

Ar novērtējumu, kas konkrētos sporta veidots tika plānots un kas noticis neplānoti, kas novērtēts kā kļūdas un veiksmes sportistu gatavošanā. Un, ņemot vērā to visu, kāds tiek plānots turpmākais atbalsts tā sauktajam augstu sasniegumu sportam un kādi rezultāti tiek sagaidīti. Jo, galu galā, tie ir arī vairāki miljoni nodokļu maksātāju naudas. Protams, allaž var teikt, ka olimpiskās medaļas cenu nevar izrēķināt. Un nejaušībai sportā ir liela nozīme. Tomēr tas nenozīmē, ka nevar būt skaidras prognozes, kam pēc kādiem kritērijiem tiek radītas labākas vai sliktākas iespējas šo nejaušību sagaidīt.

Arī vakar diskusijā izskanēja jau ilgi piesauktās versijas par prioritāro sporta veidu noteikšanu. Bija arī pretviedokļi, kāpēc šādas prioritātes nevar noteikt. Jebkuru ideju var novest līdz absurdam un tā kļūst bezjēdzīga. Patiesībā jau šobrīd LOV atbalsts sportistiem nosaka prioritātes. Jo, ja vienādi finansiālā atbalsta kritēriji, atkarībā no iegūtajām vietām olimpiādēs, pasaules un Eiropas čempionātos ir, piemēram, biatlonistiem un bobsleja vai kamaniņu braucējiem, bet dalībnieku skaits šajos sporta veidos atšķiras trīskārt, ir skaidrs, ka atbalsts ir atšķirīgs. Turklāt, līdzas sportista personiskam finansējumam, nepieciešamie resursi tehniskajiem izdevumiem objektīvi var būt ievērojami atšķirīgi neatkarīgi no iegūtajām vietām. Tāpat arī duāla situācija ir ar dažiem jaunajiem sportistiem, kuru izcīnītās vietas visbiežāk neatbilst LOV atbalsta kritērijiem, tomēr potenciāli tieši viņi pēc četriem vai pat astoņiem gadiem varētu būt Latvijas vadošās olimpiskās cerības.

Uz sešu gadu ilgu posmu līdz 2012.gadam ir plānota pēdejā gada laikā topošā Nacionālā sporta attīstības programma. Tā ietver vairākus virzienus – no minētā augsto sasniegumu sporta līdz bērniem, jauniešiem, sporta bāzēm, invalīdiem un tautas sportam. Šajā programmā iekļautās daudzās tēzes visnotaļ atbalstāmi paredz sportošanas izplatību. Gan ar tradicionālo nosacījumu par finansējuma palielinājumu.

Kā galvenā strukturālā izmaiņa tiek paredzēta valsts finansējuma pieejamība arī privātstruktūrām, pēc principa “nauda seko cilvēkam”, par ko jau sen ir runa gan izglītības, gan veselības nozarēs. Tomēr programmas projekts nemazina sajūtu, vai galu galā sporta sasniegumu tapšanā vēl arvien kā galvenais nepaliek nejaušības princips. Ne tikai par to, ko tiešām nevar plānot. Latvijā ir pārpārēm dažādu nacionālo plānu un programmu, tāpēc ir iespējas salīdzināt. Daļā no plāniem, pirms veidot nākotnes vīzijas, ir līdzšinējas un esošās situācijas analīze. Šajā plānā tādas faktiski nav. Ir esošo un potenciālo resursu analīze salīdzinoši ar potenciāli nepieciešamo konkrētiem projektiem.

Sporta programmā skaitļi raksturo tikai valsts budžeta finansējumu, neietverot pašvaldību un privāto ieguldījumu, un nesaistot to ar sportistu un sporta veidu skaitu. Sporta nozarē šai jomā īpaši izdalāmi ir aizsardzības un iekšlietu resori, kuri atbalsta vairākus sporta veidus un sportistus, tomēr arī šī atbalsta kritēriji un ilglaicība nav diez ko skaidra. Lai gan ir skaidrs, ka tas viss būtu skatāms kopumā. Līdzīga ir arī situācija ar sporta bāzēm – ja citās nozarēs vismaz esam tikuši līdz “māsterplāniem”, kas definē centrus un reģionālo struktūru, sporta plānā varētu vēlēties lielāku konkrētību.

Protams, skaidrs, ka arī šim, tāpat kā daudziem plāniem, var būt tikai papīra vērtība un praksē lietas izšķirsies atkarībā no aktualitātem, personālijām un lobijiem, gan sliktā, gan labā nozīmē. Tomēr skaidrs arī – ja tiek pieņemta programma, kurā daudzas lietas ir vispārīgas un plaši interpretējamas, vēlāk konkrētas lietas risinot tas var būt nevis atspēriena punkts, bet bremze. Un skaidrs, ka sporta nozares pirmajai personai esot ierēdņa statusā valsts sekretāra vietnieka amatā Izglītības ministrijā, lai kāda personība viņš nebūtu, allaž nāksies būt atkarīgam no politiskajiem vējiem vai, vēl jo bīstamāk, pilnīga bezvēja. Pēc nejaušības principa. Bet valsts varas uzmanība un atbalsts sportam kopumā mainīsies atkarībā no tā, kuram interesē sports un vai būs favorīti olimpiadēs un čempionātos, ko pēc tam var sveikt ar runām un kam var pasniegt balvas.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Sports  

     Kas notiek Latvijas sportā pēc Turīnas olimpiādes?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: