Reklāmprogrammas, budžeta rāmis un vēlēšanu dienaskārtība

Kāda ir un kādai jābūt šo vēlēšanu dienaskārtībai – tā ir pamatdoma, kas nostiprinās pēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?” (KNL) debatēm, turpinot pirms nedēļas aizsākto formātu, partiju priekšvēlēšanu piedāvājumus preparējot dažādu nozaru ekspertiem un personībām. Tā kā LNT kanāls izvēlējies savus politiķu debašu raidījumus programmā likt, pārklājoties ar KNL, līdzās pārklāšanās defektam ir arī pretstata efekts. Lai kāds būtu temats, politiķu teksti gan uz papīra, gan ēterā lielākoties ir patāli no tā satura, ko derētu sagaidīt, domājot par sabiedrības un valsts attīstības interešu kopsakarībām – šāds kopskats dominē dažādu arodu un nozaru vērtētāju izteikumos pēdējās divās KNL debatēs. Protams, līdzīgā stilā var kritizēt vienmēr, un arī vienmēr, tāpat kā jebkur pasaulē, varēs atrast, par ko politiķu piedāvājumus kritizēt. Tomēr aktualitātes katrās vēlēšanās mainās. Sabiedrības dažādu grupu prasības un analītiķu akcenti mainās. Ja mēģinām 10.Saeimas vēlēšanu piedāvājumus salīdzināt ar iepriekšējām vēlēšanām, tad ir stila līdzības, taču vairākos gadījumos un vairākos jautājumos konkrētību var atrast pat vairāk nekā pirms četriem gadiem. Āķis ir tajā, ka uzdevumi ir augstāki un vajadzību ir vēl daudz vairāk, jo krīze ir dziļa, bet ar to saistāmās problēmas daudz plašākas – gan tematiski, gan visas divdesmitgades kontekstā.

Iepretim it kā evolucionējošajai pilsoniskajai sabiedrībai bīstams simptoms ir ciniskais un mazprasīgais, līdz ar to degradējošais skats uz partiju tā sauktajām īsajām jeb 4000 zīmju programmām. Pirmkārt, protams, visu nevar pateikt šādā apjomā, tai pat laikā jebkurš, kurš strādā ar tekstiem, zina, ka tas ir gana liels teksta apjoms. Un nebūt ne vienīgā alternatīva ir tam kļūt par reklāmas tekstu apkopojumu, kā tas tika kvalificēts vakar KNL studijā.
Otrkārt, starptautiskā kontekstā, tā nav jauna velosipēda izgudrošana, ka īsajām programmām pakārtotas ir izvērstās programmas – dažādi vēlētāji var iedziļināties dažādos līmeņos, bet vismaz visi ir aptverti. No šī aspekta nez vai ir normāla situācija, ka divām no trim populārākajām partijām – „Saskaņas centram” un ZZS – vispār nav izvērsto programmu, un saskaņieši vēl aicina programmatiskumu meklēt kādā grāmatā, tātad, brīvi nepieejamā resursā, kas turklāt uzrakstīts viedokļu apmaiņas formā. Savukārt akmens „Par labu Latviju” dārziņā ir nespēja pilnā apjomā aizpildīt īsās programmas formātu, bet „Vienotība” jauc vēlētāju galvas ar trim – īso, garo un vēl atsevišķu premjera programmu. Savukārt konkurenti – parlamentā šobrīd nepārstāvētās partijas - lielākoties neizceļas ar izvērstākām alternatīvām.

Lielā dilemma šobrīd ir par to, kā veidosies partiju savstarpējo cīņu un politiķu piedāvājumu iztirzāšanas saturs medijos un dažādos nozaru forumos, kas vai nu ar mediju starpniecību vai tieši vēršas pie šaurākām vai plašākām auditorijām – vai dominēs bumbiņu dzenāšana starp partiju nepietiekamo piedāvājumu kombinācijām, vai arī vēlētāju puse vairāk uzspiedīs savus atskaites punktus un kritērijus, ko partijas līdz šim nav pilnvērtīgi ievērojušas.
Viens no atskaites punktiem neapšaubāmi ir vakar iztirzātais valsts budžeta ja ne projekta, tad vismaz struktūras kopskats, kas, kopāliekot jebkuras partiju solījumus par nodokļu likmju mērenību un izdevumu daudzumu, nez vai kaut vienā gadījumā ir sabalansējams. Protams, grūti prognozēt sabiedriskās domas reakcijas – vai partija, ka pirmā nāktu klajā ar konkrētāku versiju, gūtu punktus par drosmi vai pretēju efektu par nepatīkamām ziņām. Taču vajadzību pēc šāda projekta tas nemazina.

No valsts nākotnes viedokļa atkal un atkal var atkārtot, ka nepatīkamo ziņu atlikšana var nevis mazināt, bet pat palielināt nepatikšanas. Protams, nākamgada budžeta „rāmis” ir tikai pirmais solis. Seko jautājumi, piemēram, par to, kā Latvija, nespējot atgūties no bedres tik strauji, cik tajā iekrists, 2013.gadā, kad apsīks arī eirofondu resursi, grasās sasniegt minimālo budžeta deficītu, mazināt nodokļus, maksāt arvien vairāk no budžeta lauksaimniekiem un citām nozarēm, kuru pārstāvji uzsēdušies uz hipnotizējoši nereālistisko memorandu adatas, un pildīt tamlīdzīgus solījumus. Kā praktiski, bez gaužām pašsāpīgas pagātnes pārvērtēšanas un izšķiršanās starp dažādām iespējamām konsekvencēm par līdz šim notikušo var izveidot to tautsaimniecības un pārvaldes taisnīguma un tiesiskuma, nodokļu maksāšanas un iekasēšanas vidi, kuru ir samaitājušas ilggadīgās politekonomiskās koruptīvās valsts pārvaldes tradīcijas. Paralēlā realitāte starp gaišās nākotnes saukļiem un valstī ietekmīgāko personu vizitēšanas tiesu zālēs ir visspilgtākais šīs pretrunas piemērs, ko izliekas neredzam gan viņu politiskie partneri pašu un it kā konkurējošās, koalīcijas partneru un oponentu apvienībās un partijās.

Vienā no pēcraidījuma komentāriem, ko šorīt saņēmu, bija aprakstīta versija par politiķu dalījumu - starp tiem, kuri māk, bet negrib, starp tiem, kuri nemāk, bet grib, un starp tiem, kuri gan grib, gan māk. Šāda dalīšana varētu būt viens no vērtīgākajiem kritērijiem, sagaidot vēlēšanas, taču ar starppartiju debatēm un atsevišķu organizāciju vai grupu iniciētām seperātām politisko piedāvājumu vērtēšanām var nepietikt, lai piesātinātajā informatīvajā telpā mainītu dienaskartību un vairotu to vēlētāju skaitu, kuri aptver šo dienaskārtību ne tikai caur savu savtīgo, bet visas valsts dažādības prizmu. Gan līdz, gan arī pēc vēlēšanām. Jo pēc tam jau nekas nebeigsies, tikai sāksies viss no gala.