Starptautiskais aizdevums pēc vēlēšanām: kas var mainīties?
Priekšvēlēšanu paziņojumos vairāku partiju un apvienību politiķi izsakās par Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas aizdevuma nosacījumu pārskatīšanu, bet politiskajās cīņās izpaliek novērtējumi, ciktāl būtu iespējams īstenot šādus plānus.
Kā noskaidroja „Kas notiek Latvijā?” (KNL), aizdevuma jaunākajos nosacījumos iekļautos punktus par dokumentu stāšanos spēkā un atbildības sadali iesaistītās puses un juristi interpretē atšķirīgi, tādējādi radot pamatu dažādām versijām par to, kam kādi nosacījumi ir saistoši un kā šīs saistības var mainīties pēc vēlēšanām un valdības maiņas.
Pirms nepilna mēneša publiskotajos aizdevuma dokumentos iekļautajiem jaunajiem punktiem nav pievērsta publiska uzmanība, lai gan tai būtu pamats, atceroties janvārī, pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma uzvirmojušās kaislības ap balsojumiem Saeimā par parlamenta pilnvarojumu valdībai attiecībā uz starptautisko aizņēmumu.
Šovasar tika parakstīts saprašanās memoranda trešais papildinājums ar Eiropas Savienību un kārtējā nodomu vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF). Memorandu starp Latviju un ES noslēdz punkts: „Attiecībā uz Latviju Papildu saprašanās memorands stājas spēkā pēc tam, kad izpildītas visas iekšējās procedūras atbilstīgi Latvijas tiesību aktiem.” Savukārt nodomu vēstule SVF noslēdzas ar punktu: „Parakstījušās puses atbalsta šajā Nodomu protokolā izklāstīto programmu, taču uzņemsies atbildību tikai par tās īstenošanu savu kompetences jomu ietvaros.” Abos gadījumos iepriekšējos līdzīgos dokumentos gada sākumā šādu tekstu nebija.
Janvārī parlaments lēma gan par uzdevumu valdībai, gan ministra ziņojumu
Uzmanību aizņēmuma dokumentu apstiprināšanas procedūrai politiķi pievērsa šī gada sākumā – pirms iepriekšējo aizņēmuma dokumentu parakstīšanas. Pagājušā gada decembrī pensiju samazināšanas lietas spriedumā ST citastarp norādīja, ka jautājumi, kurus valdība risinājusi, slēdzot vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, „atzīstami par pietiekami svarīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, lai tos izlemtu likumdošanas ceļā Saeimā”. Janvārī savu viedokli atklāja arī valsts prezidenta paspārnē esošā Konstitucionālo tiesību komisija (KTK), kas norādīja, ka Saeimas apstiprinājumam skaidri un nepārprotami jāpauž Saeimas griba, bet tā var tikt izteikta dažādos veidos – ar īpašu likumu vai lēmumu, ietverta citos likumos vai lēmumos.
21.janvārī Saeima izšķīrās iet juridisko ceļu, kas sastāv no divām daļām. Pirmkārt, deputāti pieņēma lēmumu par uzdevumu valdībai aizņemties, lēmumā norādot tikai naudas devējus, kopējās aizņēmuma summas ierobežojumu un naudas izmantojuma virzienus – budžeta deficīta finansēšanai, finanšu sektora stabilitātei, valsts parāda refinansēšanai un budžeta aizdevumiem. Otrkārt, Saeima pieņēma finanšu ministra ziņojumu, kurā bija iekļauti detalizēti nosacījumi, kam valdība gatavojās piekrist. Abos gadījumos „par” nobalsoja vairums tagadējās „Vienotības”, Zaļo un Zemnieku savienības, TB/LNNK un „LPP/LC” deputāti.
Politiķu solītais par parlamenta lomu makā nav iekritis
Dienu pirms balsojuma viens no KTK locekļiem Mārtiņš Mits KNL debatēs izteica viedokli, ka no Satversmes viedokļa pietiktu arī ar Saeimas lēmumu vien, bet deputātu ziņā ir izlemt, „cik konkrētu pilnvarojumu viņi vēlas dot”. Politiķi izlēma, ka pilnvarojumu grib konkrētāku – premjers Valdis Dombrovskis uzsvēra, ka valdībai pilnvara būs tikai tad, ja Saeima atbalstīs finanšu ministra ziņojumu. Parlamenta lomu publiskajās debatēs daudzināja arī citu partiju politiķi, bet finanšu ministrs Einars Repše savā ziņojumā parlamentā pateica, ka jautājums par pilnvarojuma došanu „drīzāk būtu aktuāls nākamajā sarunu posmā, kurš nav aiz kalniem”.
Šī nākamā sarunu posma noslēgumā jūnijā Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis KNL apgalvoja, ka „parlaments grib diskutēt” par jaunāko vienošanos ar aizdevējiem. Taču darbi šiem vārdiem nav sekojuši – jaunie dokumenti ir parakstīti bez Saeimas lēmuma. Par aizdevuma dokumentiem 8.jūnijā lēma valdība – kā ierasts, slēgtajā daļā. Protokols liecina, ka pieņemta zināšanai Finanšu ministrijas (FM) pārstāves sniegtā informācija, ka abos dokumentos tiek ietverti tikai tādi uzdevumi, kuri saskaņā ar Satversmi, starptautisko tiesību normām un likumiem ietilpst valdības kompetencē, un „to īstenošanai nav nepieciešams informēt Saeimu un likuma veidā saņemt akceptu izmaiņu ieviešanai”. Valdība tāpat pieņēma zināšanai Tieslietu ministrijas (TM) pārstāvja informāciju, ka ministrija neiebilst pret abu dokumentu projektiem, „ja” minētais atbilst patiesībai – bet pašas TM vērtējums, vai tas tā ir, protokolā nav fiksēts. Valdis Dombrovskis 30.jūnija KNL, runājot par aizdevuma dokumentiem, to saturu raksturoja tā: „Mēs izvērtējam dažādas iespējas, bet nekādas jaunas saistības mēs uzņēmušies neesam.”
KTK janvārī arī norādīja, ka būtu nepieciešams likumā noteikt, kādos gadījumos valdība ar formālu Saeimas likumu vai lēmumu tiek pilnvarota ņemt tāda apjoma aizņēmumu, kas būtiski un ilgstoši ietekmē Latvijas ekonomiku, un arī premjers piekrita, ka tam „būtu jāatregulē šādi jautājumi uz nākotni”. Arī tas nav izdarīts. Tikai tagad, 16.augusta Saeimas ārkārtas sēdes darba kārtībā par šo jautājumu ir iekļauts TP deputātu iesniegtais grozījums likumā par budžetu un finanšu vadību, taču, lai kāds būs lemšanas rezultāts, tas ir nokavēts attiecībā uz jau parakstītajiem aizņēmuma dokumentiem.
Ko nozīmē izpildīt „visas iekšējās procedūras”?
KNL vērsās ar jautājumiem gan pie tās četrotnes, kas Latvijas vārdā dokumentus parakstījuši – premjers, finanšu ministrs, Latvijas Bankas (LB) un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāji –, gan arī pie aizdevējiem un juristiem.
Abiem valdības pārstāvjiem ir saskaņots viedoklis – „memoranda teksts norāda uz to, ka dokuments stājas spēkā pēc tam, kad to parakstījušas visas puses. Šoreiz tehnisko iemeslu dēļ no Eiropas Komisijas (EK) dokuments tika atsūtīts uz Latviju jau ar datumu, bet stājas spēkā, kad to paraksta komisārs, līdz ar to arī šī atruna, ka, lai arī dokuments ir datēts ar vienu datumu, tas stājas spēkā pēc autorizācijas,” atbild FM Komunikācijas nodaļas vadītāja vietnieks Aleksis Jarockis.
EK skaidrojums par to pašu punktu ir atšķirīgs. EK pārstāvniecības preses sekretāra Ivara Bušmaņa atbilde: „Katrā valstī pastāv savs tiesiskais ietvars (konstitucionālās tiesības utt.) un savas procedūras, kā apstiprināmi starptautiski nolīgumi un citas valsts saistības. Tas ir nacionālās suverenitātes jautājums. Saprašanās memorands pilnībā respektē šo suverenitāti.”
Tātad, kamēr Latvijas puse tulko procedūras tikai kā formalitātes, EK atzīst, ka runa ir par tiesiskiem lēmumiem. Arī viens no KTK locekļiem, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un LU Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kusiņš skaidro, ka šādus punktus dokumentos parasti raksta, ja ir nepieciešams veikt vēl kaut kādus papildus pasākumus pēc parakstīšanas.
Noskaidrot, kurš bija punkta iekļaušanas iniciators, KNL neizdevās. A.Jarockis apgalvo, ka tam ir nepieciešams sazināties ar pusi EK un pusi valdības, I.Bušmanis atbild, ka „dokumenta izstrādes gaitu mēs nekomentējam”, LB Sabiedrisko attiecību pārvaldes vadītāja vietnieks Kristaps Otersons saka, ka šādas pieejas formulēšana „ir diskusijas rezultāts starp iesaistītajām pusēm”, bet FKTK biroja vadītāja Anna Dravniece vien atklāj, ka komisijas priekšsēdētāja Irēna Krūmane nebija šī punkta iniciatore.
Vai memoranda papildinājums ir spēkā?
Iepriekšminētās pretrunas ir pamats izvirzīt jautājumu par to, vai memoranda papildinājums šobrīd vispār ir stājies spēkā. LB un FKTK, atbildot uz šo jautājumu, aicina vērsties valdībā, FM apgalvo, ka dokuments ir stājies spēkā. EK tik kategorisku atbildi nesniedz: „Latvijas puse, parakstot memorandu, ir apņēmusies nodrošināt, lai tiktu izpildītas Latvijas tiesību aktos noteiktās prasības. Kādas procedūras tam nepieciešamas katrā konkrētā gadījumā – tas ir nacionālās kompetences jautājums. EK pilnībā paļaujas uz to, ka Latvijas puse ievēros savas saistības,” saka I.Bušmanis.
KNL vērsās pie vairākiem tiesību ekspertiem, kas citastarp ir arī KTK locekļi, un arī viņu versijas par memoranda papildinājuma tiesisko statusu ir atšķirīgas. Zvērināts advokāts un LU Juridiskās fakultātes lektors Lauris Liepa pauž viedokli, ka to, kas ir uzsākts un publiski zināms ar iepriekšējo papildinājumu, par kura saturu Saeima nobalsoja, valdība drīkst turpināt, tāpat valdība var izstrādāt savus plānus, stratēģijas un tamlīdzīgi, bet, ja ir apsolīts kaut kas jauns, kas jādara Saeimai, „tad ir pārkāptas pilnvaras”. Arī G.Kusiņš uzsver, ka ir rūpīgi jāvērtē jauno vienošanos saturs. Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele gan sniedz kritiskāku vērtējumu par īstenoto procedūru un memoranda spēkā esamību. „Es personīgi pārstāvu viedokli, ka pie esošā normatīvā regulējuma, kad es lasu šo memorandu tekstu, valdībai tos vajadzēja oficiāli sniegt Saeimā uz akceptu atbilstoši Satversmes 68.pantam par starptautiskajiem līgumiem. Viņi stājas spēkā tad, kad likums ar memorandu pielikumā ir publicēts Latvijas Vēstnesī,” uzskata I.Ziemele.
Reāli jaunajā memoranda papildinājumā formulējumi pārsvarā attiecas uz valdības izstrādātiem dokumentiem, nesolot tālāku virzību Saeimā. Nosacījumi par budžeta deficīta mērķiem nav mainījušies kopš janvārī Saeimas nobalsotās redakcijas, tāpat jau janvārī bija runa par pensiju sistēmas reformu. Savukārt attiecībā uz iespējamajiem budžeta ietaupījumiem minētas „iespējamo ietaupījumu” jomas un iespējamās nodokļu reformas bez tieša solījuma tās ieviest. „Tas, ka valdība apsver kaut kādus variantus par nodokļu paaugstināšanu, neaizskar Saeimas kompetenci,” novērtē G.Kusiņš.
Tai pat laikā jāatzīmē, ka arī janvārī daudzi solījumi aizdevējiem bija saistīti tikai ar valdības darbu, bet finanšu ministrs Saeimai par tiem ziņoja. Turklāt šovasar parakstītais dokuments nosaka vairākus jaunus termiņus dažādu pasākumu veikšanai, kas ir tālāki nekā sagaidāmā valdības maiņa, kas pēc jaunās Saeimas sanākšanas varētu notikt novembrī. Piemēram, paredzēts, ka līdz 2010.gada novembra beigām iesniegs parlamentam konkrētus priekšlikumus par pensiju sistēmu, līdz 2010.gada beigām iesniegs starptautiskajiem aizdevējiem novērtējumu variantiem par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizāciju. Līdz 2010.gada beigām arī solīts pieņemt lēmumus, lai sašaurinātu atalgojumu amplitūdas vienotajā algu sistēmā.
„Bet, protams, aizdevēji vilks ar pirkstu līdzi rakstītajam,” spriež G.Kusiņš, kurš apstiprina, ka tikai no dokumentu tekstiem nevar droši zināt, cik stingri puses traktēs pieļāvumus. Tāpēc būtiska būs aizdevēju pozīcija – vai pieļāvuma formā uzrakstīto var vai nevar nepildīt.
Kurš par ko uzņemas atbildību – pirms un pēc valdības maiņas?
Līdzīgi kā memorandā ar EK, pretrunīgas interpretācijas ir par nosacījumu nodomu vēstulē SVF – par atbildību „savu kompetences jomu ietvaros.” FM šo punktu skaidro – lai esošā valdība neuzņemtos to kompetenci, kas ir Saeimai, jo iepriekšējās apņemšanās ir parlamenta gribas un kompetences aizskārums. Tikmēr Latvijas Bankā uzskata, ka „atbildība katrai no četrām iesaistītajām pusēm var būt tikai par savu kompetenci – piemēram, FKTK par banku sistēmu, nevis valsts budžetu, LB par valūtas politiku, nevis nodokļiem vai izglītības reformu, valdībai par budžetu, nodokļiem un reformām.” Tādu pašu interpretāciju pēc KNL jautājuma pauž arī SVF pastāvīgais pārstāvis Latvijā Deivids Mūrs – tā ir darba dalīšana starp dokumenta parakstītājiem. Arī attiecībā uz šo punktu neizdevās uzzināt iniciatoru, taču D.Mūrs atklāja, ka noskaidrošanu šajā jautājumā ir vēlējusies Latvijas puse, ne SVF.
Pēc visa minētā rodas jautājums, kas notiks ar Latvijas saistībām, ja pēc vēlēšanām mainīsies valdība. „Es baidos, ka ir risks”, atbild I.Ziemele, vaicāta par to, vai parakstītais dokuments nākamajai valdībai vairs nebūs saistošs. L.Liepa uzskata – valdības solījumi kaut ko izdarīt pēc vēlēšanām neatbilst realitātei, ko valdība var uzņemties. „Sarunvalodā to var nosaukt par blefu,” viņš vērtē. G.Kusiņš vērtē, ka jaunas valdības ministrs varētu pateikt aizdevējiem, ka vienošanos ir parakstījuši citi, bet tā būtu ļoti netālredzīga rīcība: „Tā pateikt var, bet tad tālākas sarunas var kļūt neiespējamas. Ir juridiskas konsekvences, un ir savstarpējo attiecību konsekvences. Parasti valstis ļoti cenšas ievērot pēctecību.”
Ņemot vērā atšķirīgās parakstītāju un tiesību ekspertu versijas, kā arī priekšvēlēšanu retoriku, nevar izslēgt, ka šovasar parakstītos aizdevuma nosacījumus jaunais Saeimas sasaukums un jauna valdība varētu atteikties pildīt, turklāt to tiesiski pamatojot.
Tomēr tas uzreiz nenozīmē atteikšanos no visas līdzšinējās aizdevuma programmas – lai tas notiktu, Saeimai būtu ar jaunu balsošanu jāmaina tie lēmumi, par ko tika nobalsots janvārī. Jāatzīmē, ka starp „par” balsotājiem toreiz bija arī tie deputāti, kuru pārstāvēto politisko spēku līderi tagad uzstājas ar skaļiem paziņojumiem pret starptautiskā aizdevuma programmu.
Video: Valdis Dombrovskis, Mārtiņš Mits, Jānis Urbanovičs un Māris Kučinskis par Saeimas pilnvarojumu valdībai par starptautisko aizņēmumu. (Fragmenti no „Kas notiek Latvijā?”, 20.01.2010., 16.06.2010. un 30.06.2010.)
Saprašanās memoranda trešais papildinājums starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku (neoficiālais tulkojums latviešu valodā)
Nodomu vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam (neoficiālais tulkojums latviešu valodā)
Valdības sēdes protokols 2010.gada 8.jūnijā „Par Starptautiskajam Valūtas fondam nosūtāmo Nodomu vēstuli un starp Eiropas Savienības un Latvijas Republiku noslēdzamo Papildu vienošanos”
Saeimas 2010.gada 21.janvārī atbalstītais lēmuma projekts „Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros”
Saeimas 2010.gada 21.janvārī pieņemtais Finanšu ministra ziņojums Latvijas Republikas Saeimai par valdības pozīciju, gatavojot Nodomu vēstules projektu Starptautiskajam Valūtas fondam un Papildu saprašanās memoranda projektu starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku
Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai