”ko un kā valsts sargā kā noslēpumu” & ”likumos varētu būt ne viena vien nepilnība” & ”mācības, „razborkas” vai aizdomas pret visiem?” - jebko valsts sargā kā noslēpumu, ja tai ir bailes, un ar ētikas kodeksu un likumdošanu nevar valsts bailes noregulēt uz kaut kādu jēdzīgu minimumu. pārāk daudz ir nevis kontaktu, bet kritikas kontaktos. tas liek slēpt un tas liek satraukties, kad slēptais tiek izkustināts. 

Tikmēr, kamēr šajā kretīniskajā MZ siles "valstī" tiks pieļauts, ka jebkura profesionālā sfēra (konkrētajā gadījumā - mediju un IT sfēras) tiek voluntāri un patvaļīgi interpretēta un traktēta tikai no krimināllikumdošanas aspekta, dažādu pusprivātu kantoru (VID FPP, EP u.c.) profesionāli analfabētiskie un krimināli orientētie 'menti' varēs atļauties diktēt "spēles noteikumus" jebkurās citās profesionālajās sfērās. T.i. - ierasti ērti jūtoties šo izteikti policejisko "valsti" pārvaldošā politiskā "jumta" aizvējā, varēs vēsā mierā uzspļaut šajā "valstī" skaļi izbazūnētajam (bet faktiski - neesošajam) "tiesiskumam" un turpinās čakarēt šīs pseido "kapitālistiskās", policejiski tendētu kriminālpatoloģisku idiotu kontrolētās valsts iedzīvotājus tieši tāpat, kā tas bija "padumjajos laikos" - kad jebkura vārda brīvības izpausme tika uzskatīta par "ideoloģisku diversiju", jebkura ekonomiska iniciatīva tika uzskatīta par "pretlikumīgu spekulāciju" u.t.t. 

piekrītu, profil, ka jo senākas un stabilākas tendences, jo likumīgāk tās taisās pastāvēšanu turpināt. un ko tad? žurnālistiem būs maize? žurnālistiem jāmācās neatlaidīgi, bet neuzbāzīgi iespaidot ar pozitīvo un bez salīdzināšanas, negatīvo apzināti atliekot vismaz uz vēlāku laiku, nešantažēt apkrāptajiem iedzīvotājiem vienīgo valsti ar to, ka viss ir zināms. vispirms viņiem ir ”jāuzož” tāda labā ziņa, par kuru paldies varbūt pateiks un nesitīs noteikti. mazāk būs jādemonstrē riski nepārtraukti pierādīt labo gribu. 

> LīgaD ;) Diez vai varētu būt diža jēga no tādas žurnālistikas, kas ar "labajiem" plāksteriem mēģinātu "aizdakterēt" sliktos, kopš padumjajiem laikiem pūžņojošos augoņus. Kaut arī tas tiktu darīts dēļ "maizes dienišķās" - tas ir vismaz neprofesionāli. Tendence (vai angažējums) aizstāt patiesību ar "politkorektiem" meliem arī jau ir viena no "senākajām un stabilākajām tendencēm" šajā "valstī". Diemžēl. Un tieši tāpēc (dēļ nespējas / nevēlēšanās runāt patiesību, nevis melot sev & citiem) jau arī esam tur, kur esam - "dziļā jevropā", policejiski un taml. kretīniski nožēlojamā. 

Bēdīgākais, ka ministres nostājās policijas pusē, bez pamata, drīzāk ar pagalma pušeļu motivāciju, es par savējiem, kaut vai plīst vai lūzt. Rezultātā, policijai ir dots netiešs politisks uzstādījums aizstāvēt iekarotās pozīcijas, nevis taisnīgi izvērtēt lietas apstākļus un veidot iespējams nākotnē jurispudencei nozīmīgu precedentu. Par to, ka Mūrniece sevi "rok nost" kā politiķe ir skaidrs un TP varētu par šiem gājieniem katru dienu līdz vēlēšanām nosūtīt sarkanu rozi. Bet patiesību, iespējams, uzzināsim tikai pēc nākotnes Grūtupa nākotnes romāna "Vārnu ielas republika2", vai "Neo pret Matricu LV" Bēdīgi! 

> profil, vēlu izlasīju, vēlu atbildu. noteikti neesmu pret žurnālistiem, man arī nepatīk policija, tiesa, politkorektums, izdabāšana varai. NEO man nav nodarījis neko sliktu. es nemūžam neiedomātos, cik (un par ko) saņem dažādi idioti. un ar šodienas vērtību mērauklu katrs ir uzskatāms par idiotu, kurš dara mazāk, bet saņem vairāk par mani. tikai vienalga, vai labprātīgi vai piespiedu kārtā atklāju savus noslēpumus, noslēpums var būt parastā sensācija, kur patiesība, kura vienlīdz negatīvu atklājoša, tāpat kā meli ir abi vienā svaru kausā un vairo aizdomas. tieši tāpēc ir svarīgi darīt VISLABĀKO un saņemt VISLABĀKO neierobežotā daudzumā, tik, cik nevar neparādīt, tik, cik nevar būt un nav jābūt nevienas valsts noslēpumam. nevis VISVAIRĀK izdarīt, lai saņemtu VISMAZĀK vai izskatītos vismazāk dabūjis (liekulība, ačgārnība). nav labi skaust un nevienam neskauž tas, cik saņem viens vai otrs. neskauž tas, ka viņu algas izlika apskatei cilvēkiem, kas dzīvo mīnusos. kur te ir kas pozitīvs, jo nesauksim taču par pozitīvu to faktu, ka nosacīta bagātība, lai cik liela atšķirība robežās, izsauc milzīgu interesi. vārdam ”noslēpumam” ir arī otra daba, kas nav ”slepenība, aizliegums, darāms zināms, uzlaužams”, bet ir ”brīvi pieejams svētums”, tik laba. žurnālistiem novēlu to veiksmi atklāt sev un citiem kaut ko vairāk par patiesību, kuru kāds cenšas noslēpt, par faktiem, kurus kāds cenšas neatklāt pasaulei. jo pašlaik viens - pareizi vai nepareizi darbojas - pret otru, arvien meklējot kādu vainīgo, nevis abi kopā un pareizi. cilvēki arvien vairāk pārliecinās, ka dzīvo neliešu pilnā pasaulē. tas nav jāpierāda, ka jau sen ir problēmas. ir jāpierāda, ka visiem visa var pietikt, nevienam neatņemot, ka ir risinājums, kuru vēl nezina visi. 

Lai cilvēks citiem gribētu atklāt sevi, visu par sevi, tad viņam vispirms ir jāatklāj par sevi sev. Uzticamība diemžēl cilvēkam mata galā karājas. Un tādā brīdī atmaskošana ir tas, kas cilvēku biedē līdz matu galiņiem. Mati viņam saslienas stāvus. Tā uzticamība liekas var nokrist pavisam pavisam nost. No vienas puses cilvēks grib saprast, kas notiek, no otras, viņu vairs nevar pārsteigt ar kriminālu, viņš to jau ir atēdies, apnicis, un jo vairāk viņš to redz, jo vairāk viņam liekas norma negodīgums, netīra spēle, atriebība, briesmas saturoša neziņa un atklāts cinisms, labi domātas pamācības un razborkas.