Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.09.2019.
 

„Neogeita”: mācības, „razborkas” vai aizdomas pret visiem?

Neo un VID dati

20.05.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 7
Ar nelielu balsu starpību Saeimā noraidot projektu par neuzticības izteikšanu Lindai Mūrniecei, ko iesniedza nākamajā dienā pēc tam, kad tika publiskota ziņa par Ilmāra Poikāna aizturēšanu un kratīšanu pie Ilzes Naglas, viens posmiņš vienā no šīs epopejas aspektiem ir noslēdzies. Tomēr lielākoties viss vēl ir tikai priekšā, gan ministres, gan citu atbildību ieskaitot – to apliecināja daudzas epizodes un nianses arī vakardienas „Kas notiek Latvijā?”.
Protams, kriminālprocesi saistībā ar kādu notikumu ar likumpārkāpuma pazīmēm ir jāierosina un jāizmeklē, tam vajadzīgs zināms laiks, un par to nav šaubu arī gadījumā ar VID datu noplūdi. Tai pat laikā sabiedrības uzmanība un reakcija arī prasa adekvātu publisko atbildību. Un tas, ka pagājušajā nedēļā protestus pret likumsargu darbībām, savstarpēji nesaistīti, pieteica gan ļaudis uz ielām, gan advokāti, gan juristi citos posteņos, gan žurnālisti un preses izdevēji, - tas ir gana nopietns signālu un argumentu kopums bažām, ka kaut kas nav kārtībā.

Kā to atzīst paši likumsargi, kriminālprocesi saistībā ar datu apstrādes sistēmām un darbībām ar fizisku personu datiem nav Latvijas jurisprudences ikdiena, šādam procesam precedentu vispār nav, nemaz nerunājot par publiskuma un vārda brīvības aspektu, kas rada papildus faktorus. Šādā situācijā būtu gana loģiski, piedzīvojot pirmās mācības, neizvirzīt nevienu taisnību par vienīgo ,un arī derētu atcerēties nevainīguma prezumpcijas principu, kas paredz visas šaubas tulkot par labu apsūdzamajam.
Tai pat laikā iekšlietu ministres un policijas amatpersonu izteikumos un retorikā nospiedošā vairākumā ir apsūdzošais tonis aizdomu un šaubu mērcē – kas varētu būt darīts, kāds varētu būt bijis nolūks, vai nevarētu būt tādas vai citādas attiecības un tamlīdzīgi. Un rodas sajūta, ka par pašmērķi var kļūt vēlme pierādīt tieši jau pasludināto taisnību aizdomu virzienā. Ne tuvu ne līdzvērtīgi tiek pieņemtas otras puses versijas, ka nozieguma sastāva varbūt vispār nav, ka nav bijuši attiecīgie nolūki, nav samērīguma, nav pamatojuma un tā tālāk.

Tieši šī nelīdzsvarotība vairo bažas, vai policejiskā aktivitāte ir adekvāta deklarētajam mērķim par tiesiskumu, vai arī tas ir varas „muskuļu” apliecinājums, vai pat pamats bažām par to, ka noplūdušo datu izplatībai un analīzei turpinoties, varētu ciest nevis nevainīgas personas, bet tie, kuru valstij un sabiedrībai kaitējošie darījumi varētu atklāties. Lai man piedod valodas tīrības kopēji, bet šim procesam ļoti grūti pielietot kādu citu vārdu kā arī pašu likumsargu žargonā gana bieži lietoto -  „raborkas”.

Daudzi jautājumi paliek atklāti. Vai, lai kāda kam ar ko bijusi sazināšanās vai sadarbība, notikusī datu kopēšana un publiskošana nav bijusi vērsta vairāk uz sabiedrības labumu nevis kaitējumu un personu aizskārumu? Vai cietušo, ja tādi ir un būs, pretenzijas nebūtu jāvērš un jāsaista arī vai pat vairāk ar VID un to partneru datu bāzes izstrādē un kontrolē atbildību? Vai iespējamā nozieguma atklāšanā un pierādīšanā kaut ko būtiski mainītu, ja kratīšana pie žurnālistes nenotiktu, vai arī visa kratīšanas pamatojuma konstrukcija ir tikai iegansts, lai piesegtu citus motīvus? Vai informācijas avotu žurnālista darbā nebūtu jātulko plašāk - ne tikai fiziskas personas, bet arī ar to saistīto datu un dokumentu izpratnē? Kādas garantijas, ka no izņemtajiem datu nesējiem jau likumsargu kabinetos netop jaunas kopijas, kas var kļūt par provokāciju un kompromitēšanas līdzekli? Šo jautājumu sarakstu varētu izvērst vēl un vēl.

Daļu no šiem jautājumiem ir jāatbild tiesa un prokuratūrai, izsakot jau iesniegtās, tostarp vakar ēterā pieminētās sūdzības. Daļa, iespējams, jau ir nolemti neatbildēšanai. Tomēr, lai kādi nebūtu rezultāti šīm vai vēl citām pretenzijām un izmeklēšanai, risks ir tas, ka visas „Neogeitas” noteicošais „sausais atlikums” būs bezgalīgas savstarpējās aizdomas – izmeklētājiem pret lietas figurantiem un otrādi, mediju cilvēkiem pret varu un otrādi, vienu viedokļu pārstāvjiem sabiedrībā pret vienu pusi, otriem pret otru, un tamlīdzīgi. Taču rezultātam būtu jābūt skaidrākai apjēgai un pamatojumam, ko un kā valsts sargā kā noslēpumu, kam jākļūst atklātam, pret ko ar kādiem līdzekļiem var un pret ko nevar vērsties, un kādas kam ir tiesības ko aizsargāt. Labā ziņa ir tas, ka arī paši likumsargi jau publiski atzīst, ka likumos varētu būt ne viena vien nepilnība. Dažādas pozīcijas pārstāvošo politiķu izteikumos gan konstruktivitātes šajā virzienā ir mazāk. Juristiem, medijiem un visdažādākajiem sabiedriskajiem aktīvistiem būtu ļoti svētīgi savstarpēji pacīnīties, lai šīm atziņām sekotu konkrēta rīcība likumdevēju lēmumu izskatā.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Neo un VID dati  

     Kas notiek ar Neo atklāšanu un kratīšanu pie žurnālistes?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: