Pasaules Bankas bieds un pirmais plāns par 500 miljoniem

Pēdējās divās nedēļās jau gandrīz pusotru gadu ilgajā sāgā par Latvijas starptautisko aizdevumu ir jauns „kumoss” – Pasaules Bankas (PB) tehniskās misijas ieteikumi budžeta deficīta samazināšanai, kuru fragmentus marta beigās publiskoja ziņu aģentūra LETA. Īpaši nikni reaģējuši izglītības nozares pārstāvji, netrūkst kritiķu par pensiju samazināšanu, arodbiedrību šefs padomdevējus jau pasteidzies nosaukt par kapračiem. Politiķi šādas „uguņošanas” ēnā var aprobežoties ar izvairīgiem komentāriem. Arī „Kas notiek Latvijā?” rīcībā ir minētais PB dokuments, un jākonstatē, ka ar to saistītā sabiedriskā rezonanse tikai daļēji atbilst priekšlikumu akcentiem un saturam kopumā. Līdz šim vairākkārt un dažādi lietpratēji atzinuši – kamēr Starptautiskā valūtas fonda (SVF) pieeja budžeta izdevumu samazināšanai Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, ir „mostly fiscal” jeb galvenokārt cipariska, PB ir institūcija, kas vairāk ņem vērā sociālus faktorus un iedziļinās lietu būtībā. Jāatceras arī, ka pirms gada un mazliet vairāk kā pozitīvo piemēru ekonomijas priekšlikumiem piesauca tieši PB un SVF 2007.gada kopīgās tehniskās misijas padomus, piemēram, par principu „nauda seko skolēnam” un gultu skaitu slimnīcās. Vai tagad PB padomi vairs nav ņemami vērā? Tas šobrīd ir atklāts jautājums.

Vai kādā budžetā „atradīs” naudu pensijām un pabalstiem?
Pasaules bankas priekšlikumi ietver iespējamos budžeta ietaupījumus aptuveni 500 miljonu latu apjomā – tas ir vairāk kā 400 miljoni, ko jau kopš pērngada esam nosprauduši kā minimālo slieksni nākamā gada budžeta deficīta konsolidācijai. Ne tikai tāpēc, lai izpildītu kritērijus starptautiskajam aizdevumam un dalībai eiro zonā, bet kaut tāpēc, ka citādi valdības parāds kļūs valstij nepanesams. Līdzšinējie publiskie akcenti attiecībā uz PB ieteikumiem nav diez ko proporcionāli ieteikumu summām – samazinājumi izglītībā ir nepilni 40 miljoni latu, veselības aprūpē 16 miljoni, kamēr sociālajā apdrošināšanā – 303 un publiskajā administrācijā un valsts uzņēmumos – 145 miljoni.

Pensiju jomā zināmā mērā PB šāgada ieteikumi turpina to līniju, par ko tika minēts jau pirms divarpus gadiem. Straujie palielinājumi – pensiju piemaksas un vecāku pabalsti – dažu gadu laikā radīja situāciju, kurā 1996.gadā izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma vairs nav dzīvotspējīga ilgtermiņā, arī pēc krīzes atjaunojoties pozitīvai ekonomikas attīstībai. PB runā par gaužām netīkamām lietām – pensiju neapliekamās daļas samazināšana, piemaksas tikai pensijām līdz 140 latiem, pensiju negatīva indeksācija atbilstoši deflācijai, vecāku pabalsta aizstāšana ar bērnu kopšanas pabalstu 100 latu apmērā.

Līdzās PB, arī Labklājības ministrija un tās vadītājs pēdējo nedēļu laikā publiskajā telpā atkārtoti daudzina, ka sociālās apdrošināšanas sistēma ilgtermiņā nav dzīvotspējīga. Taču ministra un viņa padoto pašreiz vienīgais publiski deklarētais priekšlikums ir pārcelt pensiju piemaksas un vecāku pabalstus uz valsts pamatbudžetu. Kas ir diezgan burtiska Satversmes tiesas spriedumā konstatēto problēmu izdalīšana, tomēr faktiski tā nav nekāda reforma, par ko mēnešiem ilgi tiek runāts, bet tikai vāji slēpta mehāniska piemaksu un šī pabalstu veida vismaz nežēlīga samazināšana, ja ne pat likvidācija. Varbūt pat vēl skarbāk nekā PB variantā, jo ir acīmredzami, ka pamatbudžetā šādu resursu nav un nebūs. Un situācijā, kad sociālās apdrošināšanas iemaksas Latvijā arvien vēl ir relatīvi zemas, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, bet maksātāju skaits ir strauji sarucis, tāds sociālā nodrošinājuma līmenis, kādu politiķi dažos iepriekšējos gados centās nodrošināt, ir neiespējamā misija. Bet paredzamā pensionēšanās vecuma palielināšana problēmu ilgtermiņā vien nedaudz mazina, taču nenovērš.

Valsts pārvalde – jau „apgūta” un vēl neaizskarta?
Uz citu „karsto tēmu” fona PB versijas par pusotra simta miljonu latu samazinājumu valsts pārvaldē nav izpelnījušās plašākus publiskus vērtējumus, lai gan būtu to pelnījušas. Valsts pārvalde allaž ir universāli piesaucama sfēra, kad tiek jautāts par ekonomijas iespējām, tūlīt pat daudzinot, cik šī ir neliela daļa budžeta izdevumos, un kā ekonomija tajā jau īstenota. Patiesība, šķiet, ir pa vidu.

Vienotā atalgojuma sistēma Latvijā pērngada nogalē it kā ir pieņemta, tomēr, sākot no Neo publiskotajiem valsts un pašvaldību uzņēmumu un institūciju atalgojumiem, beidzot ar PB rekomendācijām, ir virkne faktu, kas liecina, ka līdz vienotai un pilnvērtīgai sistēmai šai jomā vēl tālu. Kas būtiski, šie ieteikumi cilvēkresursu menedžmenta jomā automātiski neparedz visu atalgojumu samazinājumu (par ko Latvijā nereti un arī pamatoti izskan kritika), bet norāda uz efektivitātes un arī lielāka caurspīdīguma iespējām.
To, cik politiķu saukļi par „mazu un efektīvu valsts pārvaldi” ir tāli no realitātes, apliecina PB starptautiski salīdzinošā statistika, ka arī pēc notikušajiem samazinājumiem tas, ka Latvijā valsts pārvaldē strādā vairāk kā 14% no visiem strādājošajiem, ne tuvu nav pieticības apliecinājums, un arī atalgojumu īpatsvars publiskajos izdevumos arvien vēl pārspēj vairākas citas turīgākas valstis.

Vēl viens būtisks akcents, par ko ir runa PB rekomendācijās, ir valsts un pašvaldību uzņēmumu saimniecība un tajā atrodamās rezerves, gan atalgojuma, gan citu izdevumu jomās. Savukārt attiecībā tiklab uz iestādēm kā uzņēmumiem, valsts pārvaldes jomā kopumā no PB būtu vērts vairāk kā līdz šim aizgūt, ka tik ierastā „funkciju samazināšanas” definīcija, ko daudzkārt ir neiespējami īstenot, būtu papildināma arī ar „funkciju konsolidāciju” jeb apvienošanu. Diemžēl arī šajā virzienā, kopš aģentūru apvienošanas dažādos resoros, nākamais solis nav sagaidīts, un pat Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas sadalīšana neliecina, ka tās likvidēšanas rezultāts būs funkciju konsolidēšana, nevis mehāniska pārdale.

Izglītība un veselība: stāsts par naudu vai efektivitāti?
Izglītības sadaļā, protams, versija par valsts budžeta finansēto studiju vietu skaita samazināšanu par 50% vai arī finansējuma līmeņa samazinājumu un līdzmaksājumu ieviešanu skan dramatiski un nežēlīgi. Tomēr jāatzīmē, ka gan universitāšu, gan studentu apvienības publiskajos protestos, ka šāds solis grautu augstākās izglītības pieejamību, izpaliek vērtējumi par PB priekšlikumu pamatojumu. Tas saistīts ar studentu motivāciju, nodrošinājumu studentiem no ģimenēm ar dažādu ienākumu līmeni, un tamlīdzīgām kategorijām. Jāpiezīmē arī, ka studentu un izglītības resora iebildēs valsts finansēto studiju vietu skaits uzrādīts krietni mazāks nekā PB dokumentā – acīmredzot, protestos ņemtas vērā nevis visas, bet tikai izglītības resora pārvaldītās mācību iestādēs.

Ņemot vērā daudzkārt apspriesto augstākās izglītības nepietiekamo atbilstību darba tirgus vajadzībām un nu arī publiski iztirzāto nepietiekamo augstskolu starptautisko konkurētspēju, kā arī demogrāfisko līkni (ja vien likumdošana netiks būtiski mainīta izglītības eksporta paplašināšanai) būtu gaužām vērtīgi, ka protesti pret budžeta resursu samazinājumu neaizēnotu nepieciešamību pārvērtēt augstākās izglītības sistēmas loģiku kvalitātes, nevis kvantitātes kontekstā. Ņemot vērā, ka atsevišķos jautājumos, neatkarīgi no budžeta, var īstenot arī efektivitātes palielināšanu.

Veselības aprūpē, līdzīgi kā pensiju jomā, viens no galvenajiem PB vērtējumiem nav jauns, bet labi aizmirsts vecais – gultu skaits pret iedzīvotāju skaitu Latvijas slimnīcās, kas arvien vēl starptautiskā salīdzinājumā nebūt nav mazākais, kamēr uzturēšanās ilgums slimnīcās ir ilgāks nekā citviet. Pārējās rekomandācijas, kas būtiski, arī lielākos attiecas uz reformām, kuru ietvaros nesamazinās budžeta finansējums, bet var palielināties efektivitāte. Turklāt, jāatzīmē, ka gan par veselības aprūpes, gan izglītības sektoru PB misija sava pārskata ievadā īpaši uzsver, ka, ar atsevišķiem izņēmumiem, pēc līdzšinējās ekonomijas turpmāki samazinājumi šajās nozarēs nav īstenojami. Līdz ar to, lai cik apšaubāmi būtu ekonomijas priekšlikumi šajā nozarē, tie ir krietni niecīgāki nekā citās.

Kur palika solījumi par aizdevuma nosacījumu apspriešanu?
Skaidrs, ka aizdevēju ieteikumus nedrīkst uztvert ne kā burvju nūjiņu, ne īpašas draudzības apliecinājumu – no priekšlikuma līdz ultimātam nav tāls ceļš. Tomēr šos ieteikumus šobrīd padarot nevis par apspriešanas, bet noliegšanas objektu, nepiedāvājot nekādu alternatīvu, mēs ne par soli neattālināmies no perspektīvas, ka šis kļūs par vienīgo variantu rudenī, un no ieteikumiem pārvērtīsies par prasību. Ja vien, protams, kāda politiķu grupa neiedomāsies saglabāt lielāku budžeta deficītu un pārtraukt starptautiskā aizdevuma programmu. Cerības par kosmiskā ātrumā pieaugošiem budžeta ieņēmumiem, protams, ir vilinošas, taču loģika liek apzināties, ka tā konsolidēs simtiem miljonu latu deficītu – tas ir mīts.

Diemžēl šobrīd ne valdības, ne opozīcijas partiju fragmentārie priekšlikumi par budžeta ekonomiju nav nosaucami par pilnvērtīgu alternatīvu Pasaules bankas versijai. Vēl jo sliktāk ir tas, ka, lai gan šis gads sākās ar valdības un tās vadītāja solījumu opozīcijai un sabiedrībai turpmāk plašāk publiskot un apspriest plānus aizdevuma programmas ietvaros (un tam par piemēru janvārī kļuva finanšu ministra ziņojums Saeimai), tagad nav manāma šī solījuma pildīšana. Divdesmit lappuses garos PB priekšlikumus, it kā aicinot tos apspriest, Latvijas valdība, Finanšu ministrijas personā, ir ļoti virspusēji atreferējuši uz vienas vienīgas lappuses 1.aprīļa preses relīzē. Kas nekādi nav nosaucams par soli nav atklātības un diskusiju virzienā.

Pasaules Bankas 2010.gada marta tehniskās palīdzības misijas ziņojums