Mazākuma valdības bedre: kurš tajā iekritīs?
Gan Andra Šķēles plāni, gan mazākumvaldības varianti var izrādīties komplicētāki, nekā pirmajā brīdī šķiet – tā ļoti lakoniski var formulēt versijas pēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?’ diskusijas.
Trešdienas straujā notikumu attīstība noteica, ka vakardienas raidījumā politekonomiskā kontekstā bija jāaptver gan Tautas partijas piedāvājums premjeram un atbildes uz to, gan TP izstāšanās no koalīcijas un turpmākie scenāriji saistībā ar mazākumvaldības darbu.
Attiecībā uz Tautas partijas priekšsēža piedāvāto četru punktu vienošanos ar premjeru un vairāku desmitu punktu garajiem priekšlikumiem tūlītējai rīcībai būtu pamats radīt bezgalīgas interpretācijas, ciktāl premjers varēja pilnvērtīgāk atbildēt un ciktāl pats jautātājs varēja piedāvāt kaut ko mazāk apšaubāmu, kvalitatīvāku un pilnīgāku.
Tā kā pirmā atbildība tomēr jautātājam, tad jānofiksē, kas vakar pierādījās arī diskusijā TV studijā, ka katrā no četriem punktiem būtu pamats pievienot dažādas atrunas vai papildinājumus, lai vispār kļūtu skaidrs, kas ar to domāts. Savukārt garais priekšlikumu saraksts, pat neatkārtojot skepsi par tajā uzrakstīto, uzmanību īpaši pievērš ar to, ka tajā nav ne vārda par reformām un ekonomijas iespējām veselības aprūpes, izglītības un sociālajā sfērā. Kamēr, piemēram, Baiba Rozentāle izrunājas, ka viņa atstāj amatu ar padarīta darba sajūtu, tikmēr izmaksām neatbilstošie pakalpojumu tarifi veselības aprūpē vēl arvien nav kompleksi pārskatīti, bet gultu skaita slimnīcās tālāk samazināšanas plāna nav. Šādus piemērus varētu turpināt gan par šo, gan citām nozarēm, un tā ir acīmredzama un fundamentāla pretruna – Šķēles prasītā ātrā, konsolidāciju panākošā un nodokļus nepalielinošā nākamā gada budžeta izveide nav iespējama bez pienācīgām reformām. „Neieskaitīts” – tā varētu teikt, lietojot Valsts prezidenta pagājušajā nedēļā aktualizēto vērtēšanas sistēmu. Taču tas ir par būtību, nevis par politisko retoriku, kas var atstāt arī citu iespaidu.
Jākonstatē, ka Valda Dombrovska atbildē ar vispārīgo aicinājumu uz atbildību un kopīgu priekšlikumu vērtēšanu un jaunu uzdevumu izvirzīšanu, tiešām nebija kaut šāda Šķēles piedāvājuma izvērtējuma pēc būtības, piemēram, salīdzinot to ar memorandā aizdevējiem paredzēto pasākumu plānu. Šajā kontekstā jo īpaši interesants ir vakar izskanējušais Šķēles izteikums, ka tuvākajā laikā tapšot viņa vēstule starptautiskajiem aizdevējiem, apliecinot atbalstu aizdevuma programmas noteiktajiem mērķiem. Kuriem mērķiem – tas vakar netika precizēts, taču šādas vēstules fakts jebkurā gadījumā liek apdomāt, ciktāl TP pirms nedēļas izteiktie ierosinājumi un vakar pieņemtais lēmums ir plānu gals un ciktāl sākums.
Varētu jau šo visu TP plosīšanos norakstīt uz pēdējā pusgada agoniju, pēc kuras, kā dažs komentē, viņi būs melni un maziņi, ja vien tieši šajā pusgadā ir jāpadara ne mazums darbu, kas novērstu vēl vienu ugunsgrēka dzēšanu pēc vēlēšanām. Uz starta līnijas stāv mazākuma valdība bez trešdaļas ministru un ar ļoti ierobežotām iespējām. Vakar brīžiem šķita, ka pēc mazākumvaldību agrākajiem precedentiem ātri ir aizmirsies, cik grūts ir šis vingrinājums. It kā jau skan skaisti – mazākuma valdība ar konstruktīvo opozīciju. Taču, pirmkārt, realitāte ir varbūt pat „konstruktīva”, bet tomēr ciniska „tirgošanās” ar opozīciju par katru jautājumu atsevišķi. Un, otrkārt, kas ir galvenokārt šībrīža situācijā – ja potenciālie partneri ir ar TP jau satuvināties paguvušie LPP/LC, kā arī vismaz daļai koalīcijas nepieņemamais „Saskaņas centrs”, tad atliek vien tie, kuri tikko „samāksloti”, „bezatbildīgi” un tamlīdzīgi atstāja koalīcijas laivu.
Mazākuma valdība šai konkrētajā Latvijas vēstures brīdī ir arī iespēja – paplašināt un pastiprināt to demokrātisko procesu krīzes pārvarēšanā saziņā starp pozīciju, opozīciju un sabiedrību, kas līdz šim vairākkārt pietrūcis un atkal solīts. Tas atkarīgs no atlikušās koalīcijas un arī „Vienotības” iniciatīvu formas un satura. Tomēr, neizbēgami un pēc definīcijas mazākuma valdība pirmkārt ir bedre jebkura virziena politiskajā ceļā, kas konkrētajā brīdī draud palēnināt visa veida reformas. Atliek vien pārskatīt aizdevuma memorandu, kur virknei pasākumu izpildes termiņš ir jau marta beigas. Un pēc tam pirmā pusgada beigas. Bet laiks maksā naudu. Starp citu, marts ir termiņš arī „Parex bankas” restrukturizācijai, kam pēc visa notikušā šaurs politiskais atbalsts ir vēl viens papildus risks.
Kontekstā ar teicienu par bedres racējiem, kam pašiem lemts tajā iekrist, šoreiz, protams, ņemot vērā iznīcinošos publiskos komentārus, Tautas partija ir pirmie kandidāti uz iekrišanu politiski. Tomēr iekrišanas kandidāti ir gan Dombrovskis ar savu lēnīgo tehnokrātisko vadības stilu, gan arī Latvijas ekonomika un sabiedrība kopumā, ja mazākuma defekts nepārvērtīsies citos efektos.