Politiķi pret izmaiņām bija noskaņoti principiāli negatīvi. Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece sacīja, ka vēlēšanu likums „tik tuvu vēlēšanām” radikālā veidā nebūtu grozāms un ir skaidri redzams, ka katras partijas piedāvājumi ir atšķirīgi, līdz ar to būtu ļoti grūti panākt vienošanos. Viņa piekrita precizēt tikai vienu pantu, kas attiecas uz lēmumu pārsūdzību jautājumos par balsošanu pa pastu. Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas deputāta Mārtiņa Rozes pamatojums radikālu izmainu neveikšanai bija tas, ka vēlēšanu gads ir iesācies ar pilniem apgriezieniem, jo „tas gaiss jau virmo”. Savukārt „Saskaņas centra” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieka Valērija Agešina argumentācija bija tāda, ka Saeima ir „kliba pīle” un fundamentālas izmaiņas jāveic jaunievēlētajiem deputātiem ar jaunu mandātu. Viņš gan tā arī neizskaidroja, kāpēc tad Saeima ir tiesīga pieņemt būtiskus lēmumus citās jomās, kas nesaistās ar vēlēšanām.
Tikmēr citiem dalībniekiem bija spēcīgi argumenti par to, ka izmaiņas tomēr ir iespējams veikt – kā izteicās sabiedriskās politikas centra „Providus” pētniece Iveta Kažoka, tad, ja ir politiskā griba. Viņa uzsvēra, ka nav nekādu starptautisku standartu, kas noteiktu, ka gadu pirms vēlēšanām nevar pārskatīt priekšvēlēšanu kampaņu regulējumu, un ar V.Agešina attieksmi „šī Saeima tikpat labi var iet mājās”. Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš uzskaitīja trīs lietas, ko mazāk nekā gadu pirms vēlēšanām aizliedz Eiropas Padomes Venēcijas komisijas izstrādātais labas prakses kodekss, un nācās konstatēt, ka daudzas izmaiņas Saeimas deputāti varētu pieņemt, šo labo praksi ievērojot. Arī CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars, kurš gan vairākkārt uzsvēra, cik svarīgi ir tuvākajā laikā iegūt skaidrību par regulējumu, atzina, ka laika rezerve vēl ir. Vispirms viņš sacīja, ka skaidrībai jābūt pēc mēneša, taču vēlāk – ka tai jābūt, vēlākais, pēc pusotra mēneša.