Vēlēšanu spēles noteikumi: klibā pīle ar Šveices pulksteni
Septiņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām gan attiecībā uz vēlēšanu kārtību, gan finansēm un aģitāciju ir vēl virkne diskutablu jautājumu, ko vēl ir laiks mainīt – tāds ir galvenais konstatējums pēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?”. Ir divi pretēji scenāriji – vai nu vaimanāt, ka sasodītie politiķi tāpat neko jēdzīgu nespēs izdarīt, vai spiest, lai tomēr dara.
Valdībā otrdien pieņemtais projekts grozījumiem partiju finansēšanas likumā, līdz ar politiķu sarosīšanos Saeimā un Valsts prezidenta pilī ap vēlēšanu likuma grozījumiem, ir atkal aktualizējis šo tematiku. Taču pagaidām šo aktualizāciju nevienā līmenī nevar nosaukt par sistēmisku vai pilnvērtīgu.
Valdībā pieņemtais projekts, atmetot savulaik visaptverošā koncepcijā ietvertos nosacījumus priekšvēlēšanu aģitācijas, izdevumu kontroles un citās jomās, ir ja ne bezjēdzīgs un absurds, tad vismaz ļoti apšaubāms – iznāk, ka valdība, neierosinot paralēli ierobežot privātās naudas plūsmas, rosina tikai papildināt partiju ieņēmumus ar vēl vienu avotu, kas segtu vien nelielu daļu no izdevumu tēriņos atļautā. Skaidrs, ka šāda shēma nemainīs galvenos riskus – atkarību no naudas devējiem, un nevienlīdzību starp naudīgākām un mazāk naudīgām partijām. Šāgada Saeimas vēlēšanās, saskaņā ar spēkā esošo koeficientu aplēsēm, ierobežoto izdevumu limits vienai partijai būs ap 570 tūkstošiem latu. Plus vēl likumā noteiktie neierobežotie izdevumu – mazāk, bet tomēr. Skaidrs, ka biedru maksas un plašu tautas masu ziedojumu šādu kapitālu nespēj nodrošināt. Žēl, ka gan privātie eksperti, gan KNAB šādu situāciju valdības sēdē „laida cauri” un principiāli neiebilda – sak, labāk kaut kas, nekā nekas. Patiesībā drīzāk – kaut kas, bet ļoti kropls.
Lai gan argumentu netrūkst, kroplumu un izmaiņu nepieciešamību gan diez ko neatzīst politiķu vairākums – katram ir kādas versijas par vienu vai otru jautājumu, taču tūlīt seko katram savas atrunas. Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis vakar aizrunājās līdz pat Latvijas vēlēšanu regulējuma līdzībai ar Šveices pulksteni, Tautas partijas frakcijas priekšsēdētājas pozīcijas stingrību raksturoja retoriskais pretjautājums „Kāpēc gan ne?”. Trīs partiju apvienība „Vienotība” nu sarosījusies, ka tūlīt tūlīt izstrādās priekšlikumus izdevumu tēriņu un reklāmu apjomu ierobežojumiem, lai gan trūkst atbildes, kāpēc to nevarēja jau izdarīt, un, vēlams, jau pērn, lai tagad nesaņemtu pamatotus pārmetumus par sasteigtību.
Visnotaļ interesants figurants šajā epopejā ir „Saskaņas centrs”, kam pie valdošās koalīcijas domu dažādības varētu būt izšķiroša nozīme – tā pārstāvis vakar nopozicionējās, ka šis parlaments esot kā kliba pīle, kam labāk vairs nepieņemt neko. Par pīli jau varētu arī piekrist, tomēr nez vai tas liedz ārstēties, tiecoties pēc tautas interešu atspoguļojuma, ko saskaņieši allaž piesauc. Priekšvēlēšanu reklāmas ierobežošana ir sabiedrības vēlme, kas apliecināta aptaujās. Nevēlēšanās to grozīt rada pamatu šaubām, ka arī saskaņieši jau ir pieraduši pie shēmas, ka politiskais kapitāls tiek sasniegts ar dārgām reklāmas kampaņām – protams, atšķirībā no latviešu partijām, galvenokārt šīs apvienības elektorātam tuvākos medijos un vidēs. Taču pieeja tā pati.
Partiju pretīmstāvēšanas un atrunu kopskatā bažas rada arī tas švakais argumentācijas līmenis, kāds ir attiecībā uz vēl vairākiem jautājumiem, kas gan ir, gan nav saistīti ar naudas lietām, bet kas ir būtiski vēlēšanu kārtības jautājumi un kas izskanēja vakardienas diskusijā. Par vēlētāju reģistra sistēmas ieviešanu arī parlamenta vēlēšanām, balsotājus piesaistot apgabaliem. Par atkārtotu vēlēšanu reglamentējumu, ko cenšas aktualizēt Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdis. Par to, kuri pasākumi un tēriņi ir vai nav iekļaujami vēlēšanu kampaņas ierobežotajos izdevumos. Visos gadījumos prātuļošanas ir padaudz, tomēr ir patālu līdz pilnvērtīgam un precīzam kaut vai lēmuma projektam.
Diemžēl slidena lieta ir tas, ka interešu konflikts par vēlēšanu lietām ir tiem, kam jāpārstāv sabiedrības intereses – medijiem, kuriem krīzes laikā politisko reklāmu ieņēmumi ir būtisks papildinājums budžetā. Protams, nevar vilkt vienlīdzības zīmi starp mediju kā uzņēmumu un visiem žurnālistiem, tomēr slidenums un iekšējās pretrunas ir. Būtu jau skaisti, ja mediji tomēr nepazaudētu kritisko un prasīgo skatu, ka nez vai būtu labi saglabāt līdzšinējo sistēmu.
Vēl viens sabiedriski politiskais figurants šajā priekšvēlēšanu regulējumā, kam vakar raidījuma noslēgumā arī tika veltīta kritika, ir Valsts prezidents, kurš pērngada sākumā aktīvi aizsāka pievērsties vēlēšanu sistēmas un tajās iesaistīto finanšu regulācijas jautājumiem, taču pēdējā pusgada laikā viņa aktivitāte noplakusi. Pēc raidījuma gan sekoja pretreakcijas no prezidenta kancelejas puses, ka tā nemaz neesot, ka prezidents un viņa pārstāvji esot daudz darījuši, runājuši ar politiķiem un tamlīdzīgi. Tomēr tas, cik maz tas ir izskanējis publiski, kā arī pašreizējā situācija ar nepilnīgiem projektiem valdībā un neizskatītiem projektiem Saeimā, starp kuriem neatrast paša prezidenta likumdošanas iniciatīvas, neliecina, ka līdz šim, pēdējam brīdim, nebūtu vajadzējis darīt vairāk. Ņemot vērā, ka tieši vēlēšanas ir galvenais notikums, kas noteica pirms nepilniem četriem gadiem un noteiks šogad tos priekšstāvjus, ar kuru darbību ir nemierā sabiedrība, kuras intereses ik pa brīdim piesauc valsts augstākais reprezentants.
Visbeidzot, būtiski, ka vakar diskusijā izskanēja diezgan precīzi argumenti par starptautisko institūciju definēto labo praksi, ko var un ko nevar mainīt arī nepilnu gadu pirms vēlēšanām. Pamatsecinājums – ka daudz ko vēl var, un arī no vēlēšanu organizācijas viedokļa vēl esot kāds pusotrs mēnesis laika. Koalīcijas sēde būs pirmdien.