A.Šķēle gan pieņēma, gan pēc tam noraidīja pārmetumu, ka politikā atgriežas par vēlu, un kā savu motivāciju definēja vēlmi padarīt Latviju „atkal par vienu no izcilākajām mazajām ekonomikām”, kāda tā bijusi viņa vadības laikā. Bijušais premjers gan nebija dzirdējis un nevarēja piekrist, ka tajā pašā laikā valsts tika arī nozagta, kā secināts Pasaules Bankas pētījumos. A.Šķēle, runājot par neizpildīto TP galveno mērķi, arī konstatēja, ka no politikas ir aizgājis par ātru, bet solīja lietas vērst par labu. Viņa vienīgais pamatojums, kāpēc iedzīvotājiem būtu viņam jātic, - jāskatās, kādā līmenī valsts bija pirms septiņiem gadiem. A.Šķēle turklāt arī pavēstīja, ka politiku atkal pametīs, tiklīdz Latvijas valsts būs atpakaļ „uz pareizā ceļa”, kur tā bija pirms septiņiem gadiem.
Daudz konkrētības A.Šķēles atbildēs nebija, kad viņam vaicāja par biznesa interesēm. Viņš neatbildēja ne uz jautājumu, cik liels ir palicis neizņemtais vekselis, ne arī tieši atbildēja par sakritībām un nejaušībām, kuru rezultātā viņa biznesa intereses ir nozarēs, kurās viņš ir bijis amatpersonas statusā. A.Šķēle gan noraidīja kritiku par paša menedžera spējām un izteica viedokli, ka nopirkt uzņēmumu, kam vairākus gadus nav bijusi peļņa, un krīzes apstākļos uzlabot tā darbību, „tie ir panākumi”.
TP vadītājs arī negribēja piekrist problēmām, kuras Latvijā ir radījis mežonīgais kapitālisms. Viņš uzsvēra, ka tas Latvijā nebija šausmīgi unikāls, savukārt lielākā problēma un krīzes iemesls ir pašu iedzīvotāju alkatība brīdī, kad parādījās vieglie naudas avoti.