Šeit pieejamas mediju publikācijas vai to fragmenti, kas saistīti ar „Kas notiek Latvijā?” raidījumu vai tā vadītāju 27.05.2020.
 
Pēdējās dienās „Diena” publicējusi vairākus rakstus par žurnālistu dalību mediju treniņos. Šajos rakstos par galveno varoni kļuva Iveta Elksne, aprakstīti arī es un Dzintris Kolāts. Manuprāt, šajās publikācijās ir daudz virspusējību, kas liedz pilnvērtīgi spriest par būtību. Mans viedoklis atspoguļots tikai vienā īsā citātā, tāpēc vēlos plašāk argumentēt savu nostāju.

Nevaru atbildēt par citiem, katrs gadījums ir atšķirīgs. „Diena” rakstīja – „Domburs neslēpj, ka viņš pāris reižu gadā "vada intervijas un diskusijas mediju treniņu ietvaros". Viņš neskolojot jautājumos, kas jādara, lai apvestu ap stūri žurnālistus, un atsakoties mācīt cilvēkus, kuri drīzā nākotnē varētu būt raidījuma dalībnieki. „

Jā, es uzsveru, ka esmu darbojies „mediju treniņu ietvaros”, nevis tos veidojis vai vadījis. Uzskatu, ka tā ir būtiska atšķirība.

Domāju, ka nākotnē, ceru, ka ne pārāk tālā, būs pamats Latvijā totāli nošķirt sabiedrisko attiecību industriju un žurnālistiku. Taču tad jābūt citām sabiedriskajām attiecībām, citai žurnālistikai, un, galvenais, citādiem uzņēmējiem, politiķiem un citiem mediju „figurantiem”. Kā ir šobrīd? Veidojot „Kas notiek Latvijā?” debates, regulāri secinu, ka cilvēki baidās vai neprot izteikties. Baidās no žurnālistiem, no kamerām, no publiskās telpas. Neesam vēl tik ļoti atvērta sabiedrība, kā gribētos.

Nepiedāvāju savus pakalpojumus šajā jomā, tomēr reizi pa reizei esmu piekritis iesaistīties dažu sabiedrisko attiecību kompāniju rīkotos mediju treniņos ar intervijām „iz dzīves” un komentāriem par tām. Pēdējoreiz – pērngada rudenī. Noteicošais nav nauda – ienākumi par šādiem pasākumiem bija pāris procenti no maniem gada ieņēmumiem. Iesaistījos tāpēc, lai veicinātu cilvēku gatavību publiski izteikties, sapratni, ko žurnālists grib no viņiem, lai mazinātu viņu pieredzes trūkumu. „Diena” mēģina daudzināt, lai gan to neviens nav apstiprinājis, ka es palīdzu izvairīties no neērtiem jautājumiem. Nē, gluži otrādi, gribu, lai cilvēki ir gatavi neizvairīties un sakarīgi runāt par tēmu. Turklāt, cilvēki, ar kuriem man bijusi darīšana šajās intervijās, ne sabiedrisko attiecību konsultanti, ne intervējamie nav pat centušies  no manis uzzināt par izvairīšanos no jautājumiem, bet gan to, kā izteikties, lai pilnvērtīgi sarunātos ar žurnālistu. Jo nevis negrib, bet neprot. Piemēram, pirms pāris gadiem pēc vienošanās ar valsts kanceleju veidoju un analizēju šādas treniņa intervijas par reālām problēmām ar dažādu ministriju preses sekretāriem. Uzskatu, ka izdarīju lietderīgu darbu, ko nevarētu izdarīt jebkurš sabiedrisko attiecību konsultants. Manuprāt, tas tikai var uzlabot informācijas pieejamību un publisko diskusiju kvalitāti, un tas nav kaitējums ne žurnālistikai, ne sabiedrībai.

Vienā no sprediķojošajiem „Dienas” žurnālistu blogiem vakar skanēja retorika – „gribu redzēt, ko Domburs darītu, ja viņam raidījumā Kas notiek Latvijā? pretim būtu baņķieri no DnB Nord„. Ja „Dienas” žurnālists, ievērojot profesionālās žurnālistikas kanonus, būtu noskaidrojis faktus, tad konstatētu, ka aizvadītajā gadā viens no DnBNord bankas pārstāvjiem, ar ko tikos intervijās mediju treniņa ietvaros, piedalījās arī Kas notiek Latvijā.  Ko es darīju? To pašu un tāpat, kā vienmēr. Un pat neiedomājos, ka tam ir kāds sakars ar interviju mediju treniņa ietvaros. Un ļoti šaubos, vai arī kāds no DnBNord iedomājas, ka samaksa par pērngada intervijām ietekmēs notiekošo raidījumā. 

Var piekrist „Dienas” leksikai par divām frontes pusēm. Piedaloties mediju treniņos, ar ironiju, bet pēc būtības nopietni, esmu teicis, ka sabiedrisko attiecību konsultanti ir mani kā žurnālista ienaidnieki. Tomēr, ir reizes, kad karo, un ir reizes, kad sarunājas. Arī, lai saprastu, pēc kādiem noteikumiem karot. „Diena” šo un visus augšminētos argumentus neanalizē un daudzina versiju par žurnālista dzīšanos pēc naudas vai pērkamību. Acīmredzot, ir iepaticies ik pa brīdim kādu pasludināt par lelli, lai to publiskās orģijās dedzinātu. Bet naids nav padomdevējs un, kas par daudz, tas par skādi. Katram spriešanas stils un argumentācija notiek pēc savas samaitātības pakāpes, pat neapzinātas, šajā gadījumā, attiecībā uz naudu un lellēm. Savukārt es ne dzenos pēc naudas, ne arī grasos pārdot savu sirdsapziņu leļļu teātri, bet daru darbu, ko uzskatu par vajadzīgu un, cienot sevi, prasu samaksu par to laiku un zināšanām, par ko uzskatu, ka man ir jāsamaksā. Ja es dzītos pēc naudas vai sajustos pērkams, sen vairs ar žurnālistiku nenodarbotos.

Piekrītu, ka visa šī tematika ir ļoti strīdīga. Protams, principiāls interešu konflikts ir, ja žurnālistam vienlaikus ir pastāvīgs algots darbs vai viņam pieder uzņēmums sabiedrisko attiecību sfērā. Taču, ja šāda dubultstatusa nav, manuprāt ir smieklīgi censties ik uz soļa saskatīt interešu konfliktus. Tad „Dienai” vajadzēja arī nosodīt medija īpašnieka atrašanos galvenā redaktora postenī, ko arī var saukt par interešu konfliktu. Manuprāt, ētiku nosaka, nevis burtiski kanoni, bet sirdsapziņa. Man 18 gadu ilgajā žurnālista darbā ir pietiekama pieredze, lai sirdsapziņu nekad nepārdotu.

Tā kā, cik zinu, mediju treniņos piedalījušies krietni vairāk žurnālistu, nekā minēts „Dienas” publikācijās, man gribas cerēt, ka, vismaz vairākums kolēģu to arī ir darījuši ne tikai naudas dēļ, un ievērojot personiskos ētikas principus, ņemot vērā šī darba jēgu. Protams, arī tas ir strīdīgi, tāpat kā, piemēram, strīdīgi ir, ka žurnālistikas un sabiedrisko attiecību kursus augstskolā, cik zinu, vismaz vēl nesen pasniedza vieni un tie paši pasniedzēji. Bet citu nav. Acīmredzot,  šībrīža tracis liks pārtraukt žurnālistiem piedalīties mediju treniņos. Bet būtu adekvāti izvērtēt un definēt principus, argumentus un kritērijus. Vēlams, visos medijos līdzīgi. Jo būtu žēl, ja publiskā pēcgarša šim visam būs kā vecajā anekdotē – vai nu tu mēteli zagi, vai tev zaga, bet kaut kas tur tīrs nebija.



Komentāri:     

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: