Šeit pieejamas mediju publikācijas vai to fragmenti, kas saistīti ar „Kas notiek Latvijā?” raidījumu vai tā vadītāju 23.05.2019.
 
23.08.2007. Anda Burve - Rozīte Komentāri: 0
LTV diskusiju raidījums Kas notiek Latvijā? mainījis ne tikai studijas izskatu, bet arī dažas intriģējošas detaļas. Ko jūs teiktu par iespēju sēdēt kopā ar Jāni Domburu vienā studijā un tiešraidē uzdot asu jautājumu vai izteikt savu komentāru amatpersonām un ekspertiem? Tieši to saviem skatītājiem sola Domburs, ieviešot raidījumā tribīnes. Tas nozīmē, ka daudzos raidījumos vairāk nekā desmit cilvēku varēs klātienē vērot diskusiju un pēc Dombura mājiena tajā piedalīties. Intervijā žurnālists stāsta, kā tas notiks, un arī to, ka raidījumam top mājaslapa, kur skatītāji varēs kontaktēties ar raidījuma veidotājiem, komentēt un atsvaidzināt atmiņu, ieskatoties raidījumu arhīvā. Domburs uzskata, ka Latvijā ļoti nepieciešama sabiedrības un mediju aktīva sadarbība. Viņš sāk ar sevi un saviem skatītājiem!

Pirms gada nāci klajā ar paziņojumu, ka vēlies daudz lielāku algu. Šoruden atkal gaidāmi pārsteigumi?

Vēl aizvien turpinu pierādīt, ka paziņojums nebija par to, lai man maina algu, bet gan par to, lai manam raidījumam piešķir pilnvērtīgu budžetu.

Toreiz tev bija cerība, ka tavs gadījums būs precedents arī citiem radošiem cilvēkiem, tajā skaitā žurnālistiem, runāt par profesionālās vērtības latiņu. Gads pagājis, bet tu kā vientuļš kreiseris šūpojies jūrā ar savu pilnvērtīgo budžetu.

Jā, absolūti! Tu man pavaicāji no otra gala to, ko gribēju pateikt šajā intervijā. Apzinos, ka daži, kultivējot briesmīgā, negantā, neciešamā un nekoleģiālā Dombura tēlu, ir aizrāvušies tiktāl, ka saka: ar Domburu labāk ne! Žurnālistikā esmu 17 gadu. Skatos, kā tagad Latvijā funkcionē žurnālistika un sabiedriskā telpa. Tas ir savienoto trauku princips. Žurnālistika, būdama spaidīta no pozitīvisma stāstiem, akcionāru interešu stāstiem, personāliju uzstādījumiem, brīžiem pazaudē plašāku identitāti: kādai tai jābūt? Ar kādu stilu mums jāpieiet darbam, lai būtu ilgtspējīga attīstība? Kādiem ir jābūt cilvēkresursiem vienā redakcijā, lai nosegtu visas svarīgās tēmas? Kā mēs zinām, saistībā ar inflāciju cenas ir tādas, kādas ir, un lētāk nevar. Bet medijos vienmēr var lētāk! Mediji nebankrotē, tikai maina īpašniekus. Otrs, kas mani žurnālistikā uztrauc, ka sabiedrībā par lietu kārtību veidojas ļoti strikta pašcenzūra: visu nozaru cilvēki runā virtuvēs, piknikos, vilcienos - visur! Bet ar žurnālistiem viņi runā tik, un ne vairāk!

Tāpēc ka, būdams atklāts, cilvēks riskē saskarties ar problēmām un šķēršļiem. Turklāt daudzi vairs netic, ka viņu atklātība var palīdzēt kaut ko patiesi atrisināt, ne tikai skandāla vai retorikas līmenī.

Cilvēki runā par cilvēktiesībām uz darbu, pensiju, seksuālo vienlīdzību, apstākļiem cietumā. Par visu ko, bet vārda brīvība arī ir viena no tiesībām! Ļoti būtiska. 90.gadu beigās es teicu, ka Latvijā trūkst glastnostj*. Sabiedrība nespiež medijus runāt par, piemēram, akcionāru ietekmes jautājumu, redakcionāliem principiem, konkrētu jautājumu atspoguļošanas principiem. Cilvēki nenāk un nesaka: sanāciet kopā visas karojošās avīzes, un uztaisām diskusiju!

Vēl ir arī personāliju atbildība izdevēju un menedžeru līmenī. Ja uz viņiem neviens nespiedīs ne tikai no apakšas, bet arī no sāniem, nekas nenotiks! Mēs esam atgriezušies pie lielā jautājuma par mediju funkciju: informēt, izglītot, izklaidēt. Vieni pārizklaidē, otri pārpropagandē. Kas visā šajā vidē ir kvalitātes saglabāšanas jautājums? Tas ir arī mans jautājums - kā saglabāt kvalitāti, taisot šovu? Šie jautājumi jāapspriež publiski. Jāprasa atbildes, sākot ar mediju vadību.

Ko teiksi par kolēģu darbu Panorāmā un De facto - kā tu to patlaban vērtē?

Cik noprotu, liela daļa De facto veidotāju varētu aiziet no LTV. Tāpēc uzskatu, ka LTV un ziņu dienesta vadībai būtu korekti šo nosaukumu vairs nelietot. Es negrasos piedalīties pseido De facto izveidē, lai gan man gribētos kaut ko darīt analīzes jomā. Tas, kas mani tagad uztrauc visvairāk: vai nepaies kāds laiks un nekļūšu par tādu figurantu, ko Latvijas televīzija var piesaukt: redziet, mums ir ziņas un ir Domburs! Mēs visas funkcijas izpildām! Ja kļūšu par vienu no izkārtnēm, ar kuru var piesegt to, ka karalis ir pliks, man būs jāpārdomā, ko es tur, televīzijā, daru. Gribu arī izvirzīt jautājumu par to, ka Panorāma var kļūt par pseidodemokrātijas, pseidomediju brīvības apliecinājumu. It kā viņi rullēs piecarpus cilvēku sastāvā, it kā būs baigi atmaskojošie un vēl arī man iedos mazu lauciņu - sižetiņu vai komentāriņu, bet tas viss būs blefs! Tāpēc tagad gribu ar viņiem runāt, kā redzu tur savu līdzdalību. Gribu kvalitatīvu ziņu žurnālistiku, jo tā man ir izdevīga. Jo kvalitatīvākas būs ziņas, jo man būs vairāk, par ko diskutēt. Gribu, lai manas diskusijas izmanto ziņās un analītiskajos raidījumos kā apspriešanas un tālākas rakšanas objektu. To es gribu jau gadiem!

Tevi nešokēja, cik vienkārši Panorāmu izdevās nolikt uz lāpstiņām?

Es nedomāju, ka Panorāma ir nolikta uz lāpstiņām. Ir vasara, atvaļinājumu mēnesis. Visās televīzijās ir traģiski sižeti.

Un personības faktors?

Personība vienmēr būs mazliet ārpus sistēmas. Tā vienmēr gribēs vairāk, savādāk, individuālāk. Bet, lai šīs personības izmantotu un radītu no jauna, jābūt labvēlīgai videi un sistēmai.

Runā, ka Baiba Strautmane var parādīties analītiskā raidījumā TV3. Neesi domājies par ko līdzīgu, ņemot vērā sistēmiskās un ideoloģiskās grūtības LTV?

Man tas nav finansiāli izdevīgi, kamēr mūsu valstī izklaides produkts tiek nikni pirkts un kamēr televīziju stratēģijā oriģinālprogrammas, kurās jāiegulda lielākas investīcijas nekā vienas ārzemju filmas licencē, neuzskata, ka kopējai kanāla auditorijas piesaistei viņiem vajag tādas oriģinālprogrammas. Gan tirgus viņus piespiedīs to saprast. Tad mēs vēl parunāsim!

Skumji, ka vienīgais, kas televīzijas piespiež domāt par šādām tēmām, ir reitingi.

Kamēr mūsu televīziju tirgus un līdz ar to skatītāju lielākā daļa pieder aizrobežu kompānijām, ir liels jautājums par šo kompāniju sabiedrisko atbildību akcionāru līmenī. Ja godīgi, domāju, ka viena otra komerctelevīzija varētu mani negribēt nevis izmaksu dēļ, bet tādēļ, ka es arī šo jautājumu uzkačāšu. Kam viņiem to vajag?

Nu, kaut vai tādēļ, ka tavu raidījumu auditorija ir ap 200 tūkstošiem.

Daži mani draugi uzjautrinās: vajag papētīt likumdošanu, davai, Dombur, mēs tevi izvirzīsim Radio un televīzijas padomē! Šoruden jāmainās Radio un televīzijas padomes locekļiem. Šis ir īstais brīdis, kad nevalstiskais sektors varētu celt balstiņas. Lai beidzot būtu nopietna saruna par trīs gadus nogremdētajiem likumiem par sabiedriskajām raidorganizācijām un par visu pārraudzības un sabiedriskās līdzdalības principu. Savā ziņā es saprotu, ka pie tādas padomes, kas pati nespēj stratēģiski definēt daudzas lietas, LTV administrācija var atļauties daudz ko nedarīt un neizdarīt. Brīžiem liekas, ka iniciatīva ir pat sodāma.

Tu domā, ar savu uzstādījumu un aktivitāti esi viņiem vajadzīgs?

Ko nozīmē - viņiem? Runa ir par latvāņu tautu!

Par ko?

Nezināji, ka Latvijas tauta sastāv no cittautiešiem, latviešiem un latvāņiem? Latvānisms ir tāda dīvaina lieta… Brīžiem pilnīgi neiznīcināma! Atsevišķos jautājumos latvāņi ir ļoti lietderīgi. Tāpat kā bioloģiskais latvānis, piemēram, lopbarībā. Taču citos jautājumos viņi ir destruktīvi: var visu apdedzināt, sagraut, noēst.

Tagad jaunajā sezonā varēsi pret to atkal cīnīties. Jaunajā, skaistajā studijā!

Jā, un esmu par to lepns! Ja skatītājiem gadiem ilgi vienu stundu 15 minūtes jāskatās, kā uz vecām metāla caurulēm uzstiepts sintētiskais materiāls rada raidījuma fona imitāciju, tad… Piedod, mums tā sauktie vairogi studijā stāvēja kopš 2001.gada, kad šim raidījumam eksperimentāli tika ātri sadiegti. Tā ka ir tikai normāli, ka beidzot ir jauna studija!… Gaumes jautājums, kas kuram patīk. Esmu skatījies daudzu Eiropas valstu un amerikāņu TV studijas. Es teiktu, mēs varam būt lepni. Varam parādīt visiem BBC un CNN, kāda mums ir studija! Skatieties un pamācieties, čaļi, no Guntara Ošenieka un Gosh Design! Scenogrāfs Gints Gabrāns ar savu komandu realizēs gaismas konstrukcijas studijā, ko pirmajos raidījumos varbūt vēl nevarēs pilnībā redzēt.

Vai gaidāmas vēl kādas pārmaiņas?

Divas lielas! Tribīnes studijā un raidījuma mājaslapa.

Gribi, lai skatītāji aktīvi piedalās?

Slimošana ar īso atmiņu ir visu Latvijas mediju un sabiedrības slimība. Es gribu ārstēt atmiņu! Gribu, lai Kas notiek Latvijā? skatītājiem ir iespēja iepazīties ar raidījuma arhīvu. Esam savākuši datubāzi ar visiem dalībniekiem, pāri 900. Pēc alfabēta varēs spiest uz jebkuru uzvārdu un ieraudzīt, kuros raidījumos kurš ir bijis. Spied uz raidījumiem - uzreiz būs pieejami kādi 3,5-4 gadu raidījumi, bet vēlāk jau visi vairāk nekā 260 raidījumi, strukturēti pa tematiem. Piemēram, par nekustamo īpašumu, par inflāciju. Ieskenēšu mājaslapā arī kādus dokumentus. Būs iespējams komentēt - raidījums turpinās dzīvot un attīstīties mājaslapā.

Kas varēs nokļūt raidījuma tribīnes?

Mājaslapa varētu būt ceļš, kā pieteikties. Zinu, ka riskēju. Tas, kādi cilvēki sēdēs tribīnēs, atkarīgs no raidījuma konteksta. Ja būs temats, kur svarīgi ne tikai cilvēki, kuri sēž kopā ar mani aplī, bet arī cilvēki tribīnēs, es viņus aicināšu. Taču tas būs atkarīgs arī no tā, kā tauta strādās. Otrdienas rītā mājaslapā būs ziņojums - šotrešdien diskutēsim par to un to, aicinām pieteikties tos, kuriem ir šajā sakarā ko teikt!

Vēlmes pastiept raidījumu garāku tev nav? Dažkārt laika limita dēļ tiek norauti pēdējie teikumi…

Ir bijuši ekstraraidījumi, piemēram, par robežlīgumu, ar prezidenta amata kandidātiem, kas ilga līdz plkst.23, un ar reitingiem nebija nekādu problēmu. Atbildot uz "Dombur, tev ir jābeidz plus mīnus trīs minūtēs!", saku, varbūt parunājam par atvērto beigu formātu? Ka es eju līdz nakts ziņām, un tās ir 10 minūtes agrāk vai vēlāk. Visu cieņu Zebrai, kura tur, nabags, ir iespiesta. Es Timrotam vienmēr atvainojos, būs laikam jāuzsauc kaste šampanieša. Viņš jau esot paņirgājies, ka laiks jāmēra domburos…

Kā tu izjūti pamata uzdevumu saistībā ar savu raidījumu? Vai, laikam ejot, tas mainās?

Domāju, ka bailes, vai mēs Latvijā nenonāksim pseidodemokrātijā, man ir pamatotas. Redzēju, kā 90.gadā atmoda sākās. Kā viss mainījās. Esmu redzējis, kādas sekas sabiedrības drošībai, izglītotībai rada noklusētas, piefrizētas, demagoģizētas lietas. Mana pārliecība ir, ka bez pilnvērtīgiem medijiem demokrātija ir sprāgonis. Tāpēc man ir svarīgi turēt latiņu augstu. Nevaru citēt neko labāku par Albertu Belu, kurš reiz teica, ka Dombura raidījums ir gladiatoru cīņa bez asinīm.

Kā tev izdodas panākt uzticēšanos arī no tiem, kuri raidījumā parādās neglaimojošā kontekstā? Viņi taču nāk atkal, dalās ar tevi informācijā kadrā un ārpus tā.

Nezinu. Kādreiz mēģināju radīt jēdzienu "zvērināts žurnālists". Domāju, ka tie, kuri manus spēles noteikumus un principus zina, ar tiem rēķinās. Viņi zina, ka varu pārkāpt skandināvu principu: neēst no tā šķīvīša, nedzert no tā trauciņa, neēst uz kaut kā rēķina pusdienas un tā tālāk. Es spļauju tam visam virsū! Es saku, ka varu ēst, dzert un runāties, un iegūto informāciju izmantot! Mēs, protams, varam vienoties par spēles noteikumiem: ko esmu uzzinājis no sapņa un ko no konkrētiem cilvēkiem. Manā telefonā ir vairāk nekā 2000 ierakstu.

Jaunajā vilnī konjaku ar miljonāriem arī dzēri.

Pērn man iedeva biļeti uz noslēguma koncertu, labprāt aizgāju. Pēc tam ar vienu augsta ranga biznesmeni sasmaidījāmies, viņš promejot teica: "Kādam gadiņam pietiks!" Gadiņš pagāja, cirks atbraucis, un gribas atkal redzēt! Šogad nokļuvu Jaunā viļņa āfterpārtijā Woodoo kazino. Man gribējās redzēt, kas tur tusē, jo tas ir ļoti divdomīgs pasākums kultūras, politikas un mentālā ziņā. Satiku latviešu biznesmeņus. Viņi teica, kā noriebies visu nedēļu ar krieviem dzert, bet ko var darīt - bizness ir bizness! Īstenībā pasākumus apmeklēju maz. Tēls, ka Domburs ir tusētājs un visu laiku meitenes maina, ir pilnīgi garām!

Kas tev īsti kaiš, ka, būdams glīts, gudrs, interesants, pagaidām esi bez ģimenes?

Uz jautājumiem par privāto dzīvi es parasti neatbildu. Taču neesmu laimīgs, ka radušies stipri pārspīlēti stereotipi. Nu, ko es varu teikt… Meklēju labāko!

Vai to tu meklē arī profesionāli? Teiksim, iespējas paplašināt darbības diapazonu…

Man liekas, nevalstiskajā sektorā pašlaik nav spēcīgu, kompetentu smadzeņu centru. Ir kaut kādas asociācijas, konfederācijas vai Delna, kas kaut ko iesaucas, vai Sorosa fonds, kas iet pa atsevišķām programmām, bet nav fonda, kas starpnozaru līmenī ar 30-40 cilvēkiem analizētu situāciju. Man ir doma par megabiroju, kurš definē sabiedrisko funkciju un ir kā pastāvīgs skrīnings tam, ko dara valdība, parlaments, resors, nozares. Kuram ir plašs akcionāru loks, un kurš strādā ar komercprojektiem.

Tev jau reiz bija NIP birojs.

Jā, bet tas bija viena cilvēka pasākums ar pieciem darbiniekiem! Man bija daži granti par 10, 15 tūkstošiem, un viss. Tajā laikā man nebija mērķa savākt finansētājus. Bija daži projekti, ar kuriem pelnīju naudu, un daži, ar kuriem biju pat mīnusā, bet kaut kā tas viss kompensējās. Šeit būtu savādāk: nekādas žurnālistikas - sabiedriskais smadzeņu centrs, kurš akumulē ļaužu loku, audzē ekspertus un uzstājas ar pētījumiem. Vai Latvijas tirdziņā tas var eksistēt, nezinu. Vai cilvēki, ņemot vērā mūsu stingrās pašcenzūras vidi, gribētu piedalīties, nezinu. Vai kāds atkal neteiktu - Dombur, bet vai tas nav pretrunā ar tavu darbu žurnālistikā, arī nezinu. Bet tādu perspektīvu es sev redzu.

*Vienotība - krievu val.



Komentāri:     

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: