Šeit pieejamas mediju publikācijas vai to fragmenti, kas saistīti ar „Kas notiek Latvijā?” raidījumu vai tā vadītāju 25.05.2020.
 
08.06.2007. Laima Muktupāvela, Iveta Pumpure Komentāri: 0
Pirms septiņpadsmit gadiem Jānis Domburs tika nosaukts par puišeli politikā. Toreiz vienīgais arguments bija populārā žurnālista vecums. Jauns un jau tik kašķīgs. Pārāk lecīgs. Tagad, kad viņam ir nedaudz pāri trīsdesmit, neviens tā vairs neuzdrošinātos izmest. Ne tikai tāpēc, ka Domburam jau sirmo mati, bet tāpēc, ka mediju laukā viņš ir kļuvis kā vecs, gudrs vilks. Uzmanīgs no apkārt notiekošā.

Ja amatpersonas rīkojas nevalstiski, Domburs gatavs viņiem kampt pie rīkles. Trešdienu vakaros, kad gandrīz puse Latvijas sasēžas ap televizoriem, lai televīzijas raidījuma «Kas notiek Latvijā?“ tiešraidē vērotu, kā Domburs ar jautājumiem uzjundī aizsērējušo politikas dīķi. Ikdienišķam virtuves politikānim, kurš paklusām purpina par notiekošo Latvijā vismaz trešdienās ir sajūta, ka politika nav abstrakta oligarhu rotaļmanta, ka Latvija ir kas vairāk kā politikāņu savstarpējās rebes.

Trešdienu vakaros, par kuriem Domburs sacīs — dažreiz pēc tā visa gribas piedzerties. Jā! Tā teiks politiskās arēnas rupors, matadors, spicais vecis, staltais basketbolists, metrs deviņdesmit pieci, kurš šūmē sabiedrību ar skaisto pavadoņu maiņu, jo tas viss, kā izrādās, ir tikai patiesības virsējā daļa.

Kas zem tās? Ciets rieksts.



Bīstami godīgie un negodīgi gudrie

Pirms intervijas pabrīdinām Domburu, ka jautājot varam būt koleģiāli iecietīgas, uz ko Domburs iesaucas: «Nē, nē, tieši pretēji. Vajag «dušīt» nost!» Ja jau pats tā mudina, sākam ar jautājumu, kas uztrauc ikvienu labticīgo nodokļu maksātāju: «Vai Latvijā vispār ir iespējama godīga valdība?»

«Viss ir relatīvs. Ja paskatāmies katrs uz sevi, tad mēs neviens jau neesam godīgs. Katrs ir vairāk vai mazāk samelojies. Neesmu kristietis, bet par tēmu — kuram pirmajam jāņem akmens un jāmet — esmu gatavs diskutēt. Tas attiecas uz visiem.»

Bet jūs taču pats esat akmeņu sviedējs! — sākam «dušīšanu».

Bet Domburs ir gudrs. «Jā, esmu, tikai man ir tā īpatnība, ka esmu gatavs sviest akmeni atpakaļ. Un to daru. Par jēdzieniem «godīgā valdība», «taisnīgums» man nav bijis tā, ka nožēloju padarīto. Septiņpadsmit gadu laikā esmu sasniedzis gan mehānisku meistarību, gan amatniecisku meistarību, es zinu kā taisīt žurnālistiku.

Kad deviņdesmitajos gados sāku darboties žurnālistikā, bija ļoti vienkārši — mūsējie un svešie. Strādāju „Atmodas” redakcijā, piedzīvoju visu — janvāra barikāžu notikumus, Iekšlietu ministrijas ieņemšanu, biju visur, tuvāk vairs nevar būt. Lūk, tas ir atskaites punkts kontekstā par valsti. Es tur biju.»

Tā. Tomēr arguments, ka atgriežamies pagātnē un Atmoda kādam nostrādāja par ģeneratoru, stimulu nākotnes veidošanai, neiztur kritiku. Daudzi bija «tur», un daudzi tagad atrodas ja ne pretinieku nometnēs, tad ieņēmuši malā stāvētāju pozīciju. Ko teiksiet, Dombura kungs?

«Man mīļš temats ir «mežonīgais kapitālisms» — ir dažādi laika posmi, kuros cilvēka būtība sprādzienveidīgi izlaužas neizbēgami.» Domburs ir pieņēmis spēles noteikumus. «Kaut vai vispārzināmā Maslova piramīda. Paiet kāds zināms mirklis, kad jānāk jauniem argumentiem un jaunām spriešanas kvalitātēm. Strādājot žurnālistikā, tas mani bieži kaitina. Jo godīgi stulbeņi ir ne mazāk bīstami kā negodīgi gudrinieki. Abas lietas ir bīstamas. Jo idiots ar iniciatīvu — tas ir traģiski. It sevišķi — ja tāds tiek pie varas. Tad ir... zeme, atveries! Godīgums ir visu laiku attīstībā.»

Vai tas nozīmē, ka daudzi ir godīgi, bet nav tik gudri, lai ņemtu virsroku pār tiem, kas nav tik godīgi, bet ir gudri? — precizējam.

«Skatoties uz pēdējiem gadiem pēc Otrā pasaules kara, pieņemu, ka Čērčils un Rūzvelts vienojās ar Staļinu, pieņemot mazajai Latvijai daudzus nelabvēlīgus lēmumus,» Domburs salīdzina, «un nevarētu teikt, ka viņi ieguva kādu privātu labumu. Nē! Tā bija reālpolitika, lai kaza tāda, vilks tāds, valstis tādas, un krusts pāri. Tagad ir līdzīgi, domājot, ka tā ir labāk, bet savukārt mums šķiet, ka tā ir nelietība.»

Bērni spēlējas smilšu spēlē, gudrāki spēlē šahu, bet vēl gudrākie spēlē politiskās spēles? Un vēl citādie sēž televīzijā un dresē politiķus. Jautājums: vai darbošanās žurnālistikā Jānim Domburam ir kā iepriekš sacītā turpinājums, nepieciešamība, iekšējā misijas apziņa, bet varbūt... spēle?

«Es vienmēr esmu bijis neiecietīgs, ja mediji sāk taisīt politiku,» Domburs runā raiti. «Jebkura kustība ietekmē politikā notiekošo. Ja tu kā žurnālists ietekmē politiku, tad tā ir misija. Vai arī mērķtiecīgi strukturē, segmentē vai akcentē ar vienu noteiktu politisku mērķi. Tāpēc trīsreiz, piecreiz, astoņreiz uzsveru, ka mans mērķis nav panākt, «lai koalīcija būtu tāda, vai tāda persona kļūtu par kādu citu». Es šādās spēlēs neiesaistos. Es lieku «par» un «pret» kritērijus, lieku tos publiskā telpā, esmu kritisks pret visiem, un kritiskuma apjoms ir tik liels, cik daudz katrs ir sastrādājis. Otrkārt, pēc izslēgšanas principa — tiešām esmu pārliecināts, ka man kā personai nevienam šajā valstī nekas nav jāpierāda. Pašapliecināšanās dēļ jau nu noteikti nestrādāju. Varētu mierīgi turpināt dzīvot ar saviem draugiem, hobijiem, interesēm, kas man jau ir.

Taču, ja mēs runājam par mana darba jēgu, tad man tuvs vēsturnieka Ulda Ģērmaņa piemērs — viņš visu dzīvi cenšas cīnīties pret latviešu naivumu. Man šķiet, ka latviešu nācijas īpatnības labāk formulēt nav iespējams. Viņš to vairāk kārt ir teicis. Cīņa ar naivumu tādā izpratnē, ka latvieši vienmēr kādam uzticas — vai nu uz āru, vai starp savējiem, kādam vadonim–Saulvedim–dundukam, bet tos latviešus vienādiņ beigās izčakarē. Mana funkcija, misija būtu tieši tāda — mēģināt redzēt spēles laukumu, informāciju, kopsakarības, bāzi, kas ļauj šaubīties. Pienest vairāk to materiālu, kas ļauj cilvēkiem redzēt lietas plašāk, veidot debašu tradīciju. Tā es saprotu demokrātijas sastāvdaļu.

Nesen biju kādā priekšlasījumā, kur atzinu, ka varam skaldīties, cik gribam, tomēr mēs visi kopā veidojam kādu informatīvo telpu. Banāli skan, bet tā ir! Ja kādā mirklī es jutīšu, ka sāku sevi atražot, tad varu arī aiziet.»


Kā neizmērojamas zemdegas

Vai naivā latviešu tauta ir gatava atklātībai? Vai tautai maz šī atklātība ir vajadzīga?

«Nav tādas vienas tautas,» Domburs parausta plecus. «Šodien biju Salaspilī, Botāniskajā dārzā, kur cilvēki pērk stādus, vakar vakarā biju dažos Rīgas klubos, kur ir cita publika, Īrijā ir vēl citādi latvieši, laukos ir citāda tauta, un arī ministrijās ir tauta. Varu teikt — tā nav viena un tā pati tauta. Drīzāk es lietotu vārdu «nācija» — politiskā, sabiedriskā. Un jau otrreiz gribu citēt ironiski cinisko vēsturnieku Ģērmani — «latviešu tauta vēl nav gatava savai valstij». Kas notiek ar frančiem? Viņiem arī viss nav kārtībā! Tas, ka frančiem pēc sūdiem ar prezidenta vēlēšanām ievēl tādu prezidentu... liecina, ka nācijai ir kāda krīze. Aktivizēšanās process viņiem notiek gluži vai pēc definīcijas! Taču, zinot latviešu pragmatisko cinismu, domāju, ka šobrīd nav runa par «masām».

Maija beigās raidījumam „Kas notiek Latvijā?” apritēja seši gadi. Ir bijuši uzaicināti kādi deviņsimt viesi. Neesmu skaitījis, bet man ir bijuši ap simt atteikumi. Lielākoties tie nebija politiķi, bet no inteliģences, biznesa, akadēmiskajām, uzņēmēju aprindām, kas savas kompleksainības vai bažu, «ka tik man kaut kas pēc tam neatgadās», dēļ man atsaka. Un tieši tas mani uztrauc! Neticu, ka mums būs stāsts, ka vairāki simti tūkstošu kļūs politiski aktīvi, neticu. Tie, kas parakstījās, Prezidentes aicināti, nezina, kā ko turpināt.

Un, ja jūs man jautājat — ko ar savu darbu reāli esmu paveicis —, tad tas nu ir jautājums, uz kuru tūkstošreiz varu atbildēt — ir divi rezultāti: viens — kas patiešām notiek? Un otrs — kas nenotiek... Mēs nekad nevarēsim novērtēt to, kas, ietekmējoties no šīm sarunām, varbūt ir novērsts, vai vispār kāds plāniņš ir atcelts, — tas nav tik vienkārši. Tas nav atsevišķs process, tas ir kaut kas kopējā notikumu straumē. Kad plānoju raidījumu, esmu gandarīts, ja var pieķert klāt vēl tik daudz tādu jautājumu, ko iepriekš nemaz nebiju domājis. Ir bijušas tādas epizodes. Un es ceru, ka ir pietiekami daudz skatītāju, kuriem svarīgs ir tieši šis process. Lai publika domā līdzi. Vai domā? Jā. Tauta mainās. Mums pagājuši četrpadsmit gadi kopš pirmajām daudzpartiju vēlēšanām. Kas tas ir — četrpadsmit gadu? Štrunts! Nekādas pieredzes. Pat ne paaudze, nekas. Un, vienalga, es domāju — mēs esam pārmainījušies!»

Labi, piekrītam. Un uzskaitām — liela daļa nācijas ir sadalījusies: daļa ir palikusi dusmīga, daļa — norobežojas, trešā daļa — tipina patērētājsabiedrības režīmā. Kā vēl mēs esam mainījušies? — vēlamies dzirdēt Dombura drosmīgi zīmētu nācijas pašportretu.

«Piekrītu par trešo daļu — visi lēnām pārtop par labā augsnē augošiem dārzenīšiem/pūpēdīšiem, un es pat neslēpti sajūsminos un uzjautrinos par šiem pilsoņiem! Labā nozīmē, jo tiem cilvēkiem var izteikt tikai līdzjūtību: interesē izpārdošanas, lāga dzīve. Taču nepiekrītu, ka nācijā ir «pa riktīgam» dusmīgie, — ja tā būtu, cilvēki būtu ielās!

Esmu laukos atskatījies lokalizējušos cilvēkus, redzu savos vienaudžos tādus, kas «galvā izgājuši lokalizācijas fāzi, materiālajā shēmā izgājuši mietpilsonības fāzi — pirmā mašīna, otrā, mazs dzīvoklītis pret lielāku, un tikai lēnām viņi sāk kļūt par domājošām būtnēm, kas socializējas. Nesaku, ka viņi taisīs revolūciju. Viņi iet uz vecāku sapulcēm, cīnās par fondu shēmām, sāk lēnām lokāli plosīties. Sāk pagastos cīnīties par kādiem dabas liegumiem, jo viņiem laukos tur ir mājas un viņi nemaz negrib, ja vietējie pagastveči iztirgo/rīkojas, kā iedomājušies. Ir segments, kas ir visam pa vidu, ir! Vai pietiekams, lai ienāktu lielajā publiskajā dzīvē? — baidos, ka ne. Ir otrā līmeņa pilsoniskā sabiedrība, un tas ir labi. Ar to pirmo ir vislielākās ziepes.

Piekrītu, ir arī neafišētā daļa — Latvijā ir izveidojušies klani. Nekas vairāk kā nelieli klani, kuri savās rokās notur savas «intereses». Pateicoties pēdējā mēneša aktīvai apspriešanai par oligarhiem — runa ir par nedaudzo varu —, izveidojās „Latvijas ceļš”, zemnieki — Ulmaņa dinastijas tēls, nāca Čevers, izveidoja no komjauniešiem un krievu tautības čaļiem savu grupiņu, nāca Šķēles papus, iztaisīja savu shēmu. Bija! Iespējams, kaut kas pietrūka Repšem. Acīmredzot, pietrūka otrā līmeņa sabiedrības, lai varētu šo lietu ielikt nevis piramīdas shēmā, bet koleģiāli demokrātiskā shēmā.

Kāpēc šie līderi plosās, nezinu. Tas ir tas teiciens — «vihod čerez trubu» — citiem vārdiem — izejas nav. Ja esi pārāk iegājis šajā rotaļā, spēlētāju spēks nav atkarīgs no summas. Spēks atkarīgs, ka turpini būt procesā un uz viļņa darīt vēl un vēl, uzturēt ietekmes un sildīt. Tiklīdz tu izej ārā, tevi nobradā, lai atspertos. Nobradāšanas procesā vari pazaudēt visu.

Visu mūsu lielākā problēma ir kvalitatīvas opozīcijas trūkums. It visā sabiedriski politiskajā dzīvē. No pozīcijas viedokļa ir visērtāk par opozicionāriem pateikt: «Nu, jūs jau esat kopā ar krieviem...» Nedomāju tikai parlamentāri pretēju viedokli. It visā tas tā notiek. Kaut vai ārprātīgā kultūras nozares korporatīvās barošanas shēma no kultūrkapitāla, kur nav normālas opozīcijas. Nav! Atnāca uz raidījumu rakstniece Nora Ikstena, izteicās, ka ir eiroskeptiķe, un tad arī dabūja sejā un aiz muguras tik daudz, ka desmitiem cilvēku pietiktu. Visās nozarēs kaut ko tādu var ieraudzīt.»



Nokārtotais tests

Kāpēc tik stipram, tik gudram cilvēkam, kuram ir savas smadzenes, nav sava kantora, savas vietas, biznesa, kapitāla, iespēju, tīkla? Ja jau šī sistēma televīzijā ir liela politiska miskaste, kāpēc nevari pateikt «čau»? — negribīgi pajautājam, taču bez ironijas. Domburs patiešām apjauš spēles noteikumus un sāk paskaidrot, lai ikvienam ir skaidrs: «Sākumā sāku rakstīt „Atmodā”, strādāju radio „Brīvā Eiropa”. Tas deva uzskatāmu piemēru, ko dod mikromateriālais pamats — bija, ko mugurā vilkt, ēst, dzīvot, aizbraukt. Formulējums — ja žurnālists grib sekot toreizējiem aktīvajiem čaļiem, kam deviņdesmito gadu sākumā bija luksusa lietas — mobilais tālrunis un auto, tad žurnālists nevarēja to izpildīt. Tās bija manas ambīcijas. Man arī vajadzēja!

Man bija 22 gadi, kad nodibināju savu kantori ar atklātu uzstādījumu — ievērojot ētikas principus, ar vienu roku pelnīt naudu žurnālistikā, ar otru man žurnālistika būtu kvalitatīva un neatkarīga. Šajos gados piedzīvoju bezgala daudzas interesantas lietas un pārbaudījumus, ko nozīmē, kā mēģina caur legālo komercijas daļu ietekmēt žurnālistiku. Es to visu zinu, esmu lepns.

Mana sirdsapziņas lieta — nekādā veidā neietekmēt žurnālistiku, ko mēs rakstījām „Dienai”, „Latvijas Radio”, vēl šur tur. No sava biroja naudas dotēju raidījumu „Deviņdesmitie”. Kad sākās Mottes dzīvokļa epopeja, dabūju uz kakla pretenzijas par it kā nesamaksātiem rēķiniem (tiesas vinnēju pēc diviem gadiem) — visa tā bija lieliska skola, lai saprastu, cik liels ir Latvijas tirgus, cik vari nopelnīt fiziski, un saproti, cik vari nopelnīt brīvā tirgū. Labs testa brīdis. Ja ir mašīna, sekretāre 25 gados, baigi ātri saproti, kas tev ir un kā nav. Tagad, kad man ir par desmit gadiem vairāk, man sen to vairs nevajag, esmu to visu pārdzīvojis. Sapratu, ko var pārdot, ko — nopelnīt citā sektorā un kādas ir šā tirgus robežas. Uz tās bāzes jau piecus gadus mierīgi darbojas „Kas notiek Latvijā?” — ar vienīgo redaktoru, un neviens nereaģē... Uztvēru ļoti personiski.

Ja šis būtu tāds tirgus, kurā tu, žurnālists, vari bez lieliem kreņķiem nopelnīt gadā 100 000, 200 000 naudiņas, kad vari iegūt normālu kapitālu, lai, investējot ar mīnusiem gadu/divus/trīs, palaistu savu žurnālu, lielu interneta portālu, izveidotu kārtīgu redakciju vai, piemēram, ar pilnīgi citu piedāvājumu aizietu uz televīziju un teiktu — taisīšu citu raidījumu... Šeit tirdziņš ir par mazu. Pat Krievijā, vadot šādu raidījumu, nav problēmu nopelnīt miljonu.

Man tā nav problēma, ja, pārtraucot strādāt žurnālistikā, kāds varētu atņemt man kādu tirgus daļu. Man nav, ko atņemt. Man pieder šādi tādi kredīti, bet smadzenes jau nevar atņemt. Latvijas televīzijā mani nevajag. Taču, ja ir jautājums — iet projām no TV vai ne — drīzāk tas mani motivē strādāt. Bet, ja es redzēšu, ka pats netieku izdarīt kaut ko vairāk, ja redzēšu, ka žurnālistika manos lecīgajos augstās kvalitātes prasības kritērijos nepavelk vezumu un ka man ir iekšēja neapmierinātība, tad gan es stāšos laukā. Un varēšu darīt jebko! Egīls Levits precīzi pateica, ka medijs var būt katrs, atšķirība ir tikai tirāžā. Visi mediji ir sabiedriskās domas spēlētāji. Kas ir sabiedriskā doma? — politikas sastāvdaļa!

Mans mērķis nav pelnīt... «piķi»... Un es «mīcos» tur tāpēc, ka mani interesē šī nozare! Nesaku, ka esmu absolūti unikāls, bet gribu, lai vidē paliek spēles noteikumi, kas motivē otros/piektos/astotos domburus neaizmukt uz citām nozarēm, kur maksā vairāk. No šā viedokļa man atklātības nozare ir valstiski svarīga. Es tajā palikšu — neatkarīgi no tā, kurā jomā strādāju.»


Bez ceremonijām. Tāds darbs

Pēdējā laikā jūs esat simpatizējis Valsts prezidentei. Bijis neslēpti labvēlīgs. Vai gribētu, lai prezidente turpina darbu? — brīnāmies par Dombura labvēlību, taču uzrunātais nesamulst: «Varu par to izteikties! Tas bija viens no maniem izaicinājumiem, lai pašūpotu publiku. Parakstīšanās par referendumu nebija par drošības likumiem. Par to, kas notiek ar varu un ar varas centriem starp parlamentu, starp prezidenti, tiesu varu. Es pateicu publiski Latvijas radio — ja jau visi ir sabiedriski aktīvisti — tad nu darām kaut ko, lai prezidentei dotu iespēju strādāt trešo termiņu! Ir skaidrs, ka tas ir nekonstitucionāls gājiens. Tas bija vienīgais ceļš, lai pateiktu — hei! Pierādām, nevis muldam par kaut kādiem drošības likumiem. Latvietim nav nekā vienkāršāka, kā gānīties par deputātiem: «Cūkas! Visus viņus pakārt!»

Protams, piekrītu, esmu runājis ar domubiedriem, ka pēc visiem mēsliem, ko prezidente ir izdarījusi — savārījusi ziepes ar stilu, attālinoties no iekšējās dzīves, pieņemot lēmumus par Irākas karu bez iekšējas diskusijas uzturēšanas, šis gājiens ar iekšējas drošības likumiem —, ir daudz kas jāpiedod. Viņai bija jānorauj trauksmes stopkrāns, un prezidente to spoži pierādīja. Bet redziet — mans darbs ir tāds — šodien es viņu slavēju, rīt teikšu — piedodiet, neder. Ja man prasa — kas, Dombur, ir tavas politiskās simpātijas, atvainojiet, nav tādu. Ja vajag, tad visi dabū pa mizu.»

Kādi ir jūsu ētikas principi? Kādu piečakarēt varat? — vaicājam retoriski. «Jāpadomā...» Domburs atbild vēsā mierā. «Vienmēr uzskatu, ka žurnālistikā un dzīvē ir ļoti bīstamas trīs lietas — nepietiekama labklājība, nenodrošinātība un mazturība. Tie ir tiešie motīvi aktivitātei. Dziļi neapmierinātais personāžs ir protestējošais personāžs. Viņš kļūst par bīstamu sociālistu. Es negribu nepaēdušo, aizvainoto, apzagto personāžu, kurš tagad cīnās par minēto godīgumu un taisnīgumu. Tas ir bīstami. Un Latvijā valda tieši tāda žurnālistika.

Kāds gudrinieks vaicāja: «Kāpēc jums Latvijā ir tāds naids pret naudīgajiem?» Pats secināja versiju: «Viens variants — kas žurnālistus mācījuši augstskolās? Nu? Deviņdesmito gadu sākumā no augstskolām «smadzenes» aizgāja biznesā, valsts pārvaldē, politikā. Palika zaudētāji. Lūzeri žurnālistiku studējošajiem iemācīja naidu, žulti, neapmierinātību... Uz šā fona jebkurai idejiskai lietai — mākslai, mūzikai, kino, žurnālistikai, jebkam — jābūt labi atalgotai. Nākamais — ja tu nedari pasūtījuma darbu, tad skaidri pasaki sev, ka izdari vispirms darbu darba un idejas dēļ. Izdari un tad saņem naudu! Bet nevis izrēķini, cik saņemsi, un tad kustēsies.

Mans ētikas princips ir līdzīgs. Pats mācos sabalansēt lielu niknumu un to, ka nevajag kurināt naidu, uzsist žulti. Vajag paspaidīt, pajokoties, un uz visu paskatīties veselīgāk. Humors ir intelekta pazīme! Tas ir mans motivācijas jautājums — ja esi baigais «hārdiņš» — visu uztver tā smagi („hard” — nopietni, saspringti), tad ir labi, ka pašiem uznāk par sevi smiekli. Pat televīzijas raidījumā. Kurš atļaujas pasmieties, tas ir ar augstu pašvērtību. Man jau neviens netic, ka es par sevi ļoti šaubos. Ļoti, ļoti šaubos par katru soli, ko daru. Ticiet? Nu, re, arī jūs neticat... Tas ir tāpat kā basketbolā — trenējies, ņemies, saspringsti un mokies, bet no malas izskatās, ka viss sanāk tik viegli. Galvenais ir nemoralizēt, nesašust un netaisnoties. Mans statuss nemitīgi piespiež būt atbildīgam par to, ko daru, ko saku, rīkojos. Izjūtu atbildību, lai nepiesārņotu, nepiemuldētu ēteru.


Galva — Domburs —Aste

Ir dzirdēts viedoklis, ka Domburs ir mūslaiku varonis. Tāds dons Kihots. Labais cīnītājs bez ieroču nesēja Sančo Pansas. Un zinām, ka sabiedrībā ir ilgas pēc varoņa. Pieņemsim, ka žurnālistikā Domburs ir varonis, ka strādāt par Domburu ir godājami... — sākam jautāt, bet, kā nojauzdams jautājumu, Domburs pārliecinoši atbild: «Ja man sabiedriskā līguma ietvaros piedāvā strādāt par Domburu, tad varu teikt, ka sabiedriskā televīzija ir vienīgā... talantu fabrika. Saruna nav par mani, bet par to, kā sabiedrība angažē un pasūta mūziku sabiedriskajai televīzijai. Vēl jau nav apjēgta sabiedriskās televīzijas nozīme. Diemžēl. Mani smīdina, ka daži pilsoņi čubinās par tēmu — «pasaule un Latvija», darbaspēka trūkst, citi pa klusam biedē ar ķīniešiem, apspriež visu ko. Dusmas uzdzen, ka šitie kolosālie valstsvīri, kuri nav valsts vīri, bet ir varneši, ka viņi neskatās pasauli kopumā. Tikko nav sabiedriskā uzspiediena, tā viss aiziet savās interesītēs. Mani uztrauc sabiedrībā pastāvošais — re, ja Domburs runā, tad lai viņš runā, mēs, maliņā stāvošie, paklausīsimies.»

Vai redzat ideālo variantu, kad nebūtu jāveido trešdienas vakars? — izmetam āķi. Ideālo valsti? Domburs izvērtē katru vārdu, lēnām, pārdomāti: «Manuprāt, ja nebūtu jātaisa trešdienas vakari, tad tas ir pilnīgi nesavienojami ar jēdzienu «ideāla valsts». Ja tā ir normāla valsts, tajā ir par ko diskutēt, tajā notiek procesi. Ja man nebūtu pārliecības par diskusiju jēgu visdziļākajā būtībā, ja neticētu, ka tam ir jēga, es nekad to nedarītu. Man ir 250 trešdienas!

Ir ideja šovasar veidot mazas TV tribīnes — katram ir iespēja argumentēti izteikt savu viedokli. Paskatīsimies, vai muldoņu/latvāņu publika ir gatava publiski izteikties un runāt par tēmu. Jā, tā arī ir demokrātijas audzināšana. Citādāk ir jau ērti būt skanīgam virtuves politiķiem, bet lai viņi atnāk un argumentēti izsakās. Man tiešām gribas, lai cilvēki aktivizējas.»

Labi, sakām — salīdzināsim. Zivs ir kā valsts. Tā sāk pūt no galvas. Ja notiek dažādas nelikumības, atmazgāšanas, rebes, darījumi, tad ikvienam vai goda lieta ir to pateikt, ka tauta kā zivs aste tomēr ir tik tālu no pūstošās galvas. A kas ir pa vidu? Domburs?

«Ideāla valsts nemaz nav iespējama!» — Domburs atslīgst viņam tik raksturīgajā pozā. «Un labi, ka tā! Neesmu globalizācijas piekritējs, ne kritizētājs. Tā tas notiek. Zemeslode kļūst mazāka, komunikācijas, pārvietošanās iespējas darbojas ašāk, tas ir fons. Jā, man mīļš jēdziens ir «laukuma tveršana». Arī globāla laukuma pārredzēšana ir tas pats. Un smieklīgi, ka parādās mazie oligarhiņi ar savu mazo variņu, tikai pusotra miljona tautiņa, kurai ir milzīgas ambīcijas. Tas ir izaicinājums nācijai — ja mēs mēģināsim kaut kur kaut ko nelaist, neatvērt, tad mēs arī neko neuzcelsim. Protams, tas ir izaicinājums. Un, protams, kad Domburam ir intervija ar Valsts prezidenti, neviens pēc tam necitē pārrunātās lietas par fantastisko redzējumu — mazajām valstīm, migrāciju. Neviens negrib to ne dzirdēt, ne saprast lielās kopsakarībās. No tā, ka Latvija ir atvērtāka, es nemazinos kā latvietis. Turklāt man ir būtiski būt latvietim.»


Katram savs Domburs

Te nu mēs esam. Par savu darbu Domburs ir labs, principiāls, atbildīgs un pat virtuozs stāstītājs, bet tiklīdz tiek jautāts kaut kas par dzīvi ārpus darba, lai saprastu, kāds īsti Jānis Domburs ir kā cilvēks ar miesu un asinīm, viņš kļūst saspringts tāpat kā tie, kurus pats spaida ar neērtiem jautājumiem trešdienu vakaros televīzijā. Pat nevainīgs jautājums — «kas jums būtu vislielākā nelaime?» — tiek pārjautāts un atbilde nāk pa garu apkārtceļu: «..ja smadzenes atteiktos darboties... Nedomāju, ka pārlauzt roku, kāju būtu vislielākā nelaime. Viss sākas galvā. Ja pazustu zināšanas, baudas, emocijas, ja apsīktu intelektuālā, intīmā dzīve, tā būtu nelaime. Kļūt par dārzeni būtu biedējoši.

Bet es negribu apspriest tādas negatīvas lietas. Ņemot vērā, ka esmu pilnīgi brīvs, bezatbildīgs pret kādu personīgi, neprecējies, tad man atkrīt bēdāšanās par to, kas var notikt. Esmu nedaudz fatālists. Apzinos, ka visi esam mirstīgi. Nemaināmas, nenovēršamas, neaizstājamas lietas ir tikai letālās. Skatos uz to vēsā mierā. Visam citam ir alternatīva...»

«Saprotiet, ir divi Domburi,» pēc ilgas pauzes viņš atsāk. «Abi divi te sēž: viens ir žurnālos, tautas iespaidos, un viņš tāds ir. Un es esmu sen atmetis vēlmi ar kādu strīdēties par to čali Domburu, ka «viņš» ir citādāks. Es to sen nedaru. Jautā jau par tēlu «Domburs», nevis par mani. Visiem prātā ir Dombura tēls — visi visu zina — ko Domburs darījis, par cik, un kas viņam pieder. Un lai ko es arī atbildētu, tas ies caur priekšstatu sietu.

Tieši tāpat es neapvainojos uz saviem trūkumiem. Man viņu ir daudz, bet es nesarunājos ar sevi. Man nepiemīt šīs garīgās slimības, ar pašanalīzi neaizraujos. Mums ir pietiekami daudz jezuītiski noskaņotu cilvēku, kuri akmens cietām sejām nosodīs visu, un lai viņi nosoda. Nu beidziet ar šito te rakāšanos, beidziet! Vai arī — lai nosodītājiem ir prieks, varu nosaukt — ilgi guļu, neesmu precējies, man nav augstākās izglītības, neticu Dievam, nesakārtoju istabu... Kinorežisors Verners Hercogs ģeniāli pateica: «Ļoti svarīgi ir saglabāt augstākās izglītības nesačakarētas smadzenes.» Un es zinu daudz anekdošu par «iekšējo balsi». Man ir nojauta, ka mana iekšējā balss ir maita, viņa parasti piečakarē. Manējā iekšējā balss varētu būt sieviešu kārtas. Skatos uz šīm lietām ciniski.

Klausieties! — viss labais šajā dzīvē ir amorāls vai kalorijām bagāts — un nav jēga sev kaut ko pārmest. Gribu dzīvot! Un, ja jūs par visu varu man liktu piedalīties testā „Desmit manas labākās īpašības”, es izkristu. Esmu atvērts pret medijiem tāpēc, ka man tāds darbs. Man ir pienākums runāt, izteikt, kāpēc/kā/ko es daru. Taču man nav pienākuma stāstīt, ar ko es spēlēju bumbu, kādā mājā dzīvoju, kurā veikalā iepērkos. Man patīk mans darbs, bet tas mani tomēr izsūc. Tāpēc esmu neiecietīgs, kašķīgs, lecīgs. Man nepatīk luncināšanās/mīlināšanās, sīrupaina jūteļošanās. Mani draugi zina, ka esmu smags gadījums, bet viņi piebilst — «”za čto i ļubim”» — par to arī mīlam. Nekomunicēju ar saviem radiem, esmu vienīgais bērns, man nav tipiskā latvja shēmas. Mana mamma kā māksliniece mani audzināja citādāk, esmu viņai par to pateicīgs, bet es neizvēršos ar šo stāstu garos sacerējumos. Gadiem dzīvojot ar stāstu, ka Domburs, lūk, ir lecīgs, ar sūdīgu raksturu, jau māju ar galvu — jā, jā, pierakstiet tieši tā, lai jums padarīta darba sajūta. Man tas ir vienalga, kā izveido manu tēlu, ar to Domburu man nav nekāda sakara!»

Dombur, austrumnieki saka, ka prāts ir cilvēka ienaidnieks. Varbūt jūs esat identificējies ar savu tēlu? Ja to nokasa nost — kas paliek? Jūs esat tikai... smadzenes? — tomēr jautājam, nenobīstamies. «Jā. Vienīgās paralēlās dzīves ir profesionālās kategorijas. Paralēli ir personiskais es, par kuru man ir nepietiekamības, nepilnvērtības sajūta: man vajag vairāk izlasīt, redzēt, izrunāt, aizbraukt. Visu man vajag vairāk. Ja man uzdod šādus jautājumus, atbildu, ka neesmu burvis, es tikai mācos. Es ticu «Viņa augstībai gadījumam» un veselīgam dzinulim — šaubām. Ja nu man no kā ir bailes, tad no lielākiem un mazākiem... kretīniem. Bet mani vienmēr ir uzjautrinājusi sieviešu vājprātīgā superloģikas ķēde! Ja vīrietis rēķina biznesa kategorijās, tad sieviete ļoti izrēķina privāto dzīvi. Tas arī ir darījums, un tā tam jābūt, viņas menedžē privāto dzīvi! Gribat pastāstīšu patiesu dzīves stāstu? Tikai neapvainojieties... Kādam manam draugam bija čūska. Tagad viņš apprecējās un dzīvo ar citu čūsku. Bija pitons, kas nomira. Tagad... ir citādi.»



Viss ir pilnīgi citādi

Kā var kļūt pa jūsu draugu? — nu nebaidies, Dombur, mēs nelienam dvēselē, tikai cilvēcīgi vēlamies zināt. «Man telefonā ir aptuveni 2000 numuru,» Domburs tomēr ir vēlīgs, «no tiem ir 500, ar kuriem es gribētu satikties, un 150, kurus man jāsatiek.» Dažreiz ir lietas, pret kurām jāizturas ciniski.»

Un cik no tiem jūs gribētu satikt savās bērēs? Domburs ilgi domā. Ir viņam humora izjūta, ir! «Atbildība lielāka,» viņš smejas, «nav jau kā uz kāzām, kuras var rīkot vairākas reizes mūžā. Bēres ir vienreizējs pasākums. Domāju, ka būtu labi, ja atnāktu kādi trīs četri. Daudz!»

Jāni — kāpēc jūs neticat Dievam? Jānis smagi nogroza galvu, sak, — nu cik reižu, meitenes, jums var atkārtot. «Gribat, izstāstīšu anekdoti?» beidzot viņš saka. «Jaunais krievs noķer zelta zivtiņu, prasa: «”Nu, ribka, čto hočeš?” Zivtiņa, ko gribi?», pēc tam ieiet baznīcā. Nokrauj svecītes, viss notiek, pieiet pie svētbildes, prasa Dievam: «”Nu, Gospoģi, čto ješčo ot menja ti hočeš?” Ko vēl, Dievs, tu no manis gribi?» (Ilga pauze.) Ar Dievu bija tā... Mana pirmā saskarsme bija 1990. gadā, kad es kā žurnālists interesējos par Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu un tās attiecībām ar Valsts drošības komiteju... Tāpēc saku — ko es izdarīšu, to izdarīšu pats. Es pats zinu savas trīs vērtīgākās, būtiskākās lietas, kuru secība nav būtiska: informācija caur komunikāciju, caur zināšanām, ideāli, kurā ietilpst arī romantisms.

Un kā ar mīlestību? Vai mīlestība Domburam ir tikai «ar» un «caur» prātu? — aši ieliekam kāju pavērtajā durvju spraugā. Mēs tajā brīdī vēl nezinām, ka politiķu bieds, pašlepnais žurnālists, lecīgais hardiņš/tipiņš Jānis patiesībā ir liels ideālists! «Nē, nē, nē!» — izsaucas tautas varonis. «Kretīniskie zinātnieki var sačakarēt jebkuru labu lietu. Nepiekrītu, ka mīlestība ir bioķīmisks process. Atceros, kādā intervijā man pajautāja — kādas Domburam ir trīs visbūtiskākās lietas. Un? Un es spontāni atbildēju — informācija, ideāli, kurā ietilpst arī romantisms, un... sieviete. Sieviete, kas ir absolūts iedvesmas avots. Jā, jā, esmu romantiķis. Bet labi slēpjos. (Smejas). Lai nu kas, bet kaislība, iekāre privātajās attiecībās man ir absolūti būtisks aspekts. Bet par to runāšu citreiz. Vēlāk. Tagad tik vien kā pateikšu — pasaule spēj iedot lidojumu, bet tieši sieviete vienmēr pieņem lēmumu. Tā tas ir. Un apcerēm nenododos. Kā teica vecais Mērfijs? «Ja jums ir tikai viens variants, tad tas ir nepareizais!»





Komentāri:     

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: